Lai iematotu Debesu valstību, ar prieku un entuziasmu vien nepietiek. Ko šai ziņā
varam darīt? Kas mūsu dzīvē ir vissvarīgākais? Uz šiem jautājumiem pāvests sniedza
atbildes savas vizītes Itālijas dienvidos laikā. Sestdienas, 26. jūlija, pēcpusdienā
Francisks ieradās Kazertā, kas atrodas aptuveni 30 km no Neapoles. Viņa mērķis bija
tikšanās ar priesteriem un vietējiem ticīgajiem. Uz Svētā tēva vadītajām Euharistijas
svinībām karaļa pils priekšā pulcējās 200 tk. cilvēku. Šīs mafijas ecēšu izvagotās
un toksisko vielu piesārņotās zemes iedzīvotāji ar prieku un nepacietību gaidīja pāvestu.
Daudzi ieradās laukumā jau laikus un pavadīja tur pat nakti, lai būtu droši, ka atradīs
vietu un varēs piedalīties viņa celebrētajā Svētajā Misē. „Neļaujiet atņemt sev cerību!”
– mudināja Francisks. Lai iemantotu Dieva valstību, pirmo vietu savā dzīvē mums ir
jāierāda Dievam – viņš uzsvēra. Pāvests paskaidroja, ka tas, savukārt, nozīmē būt
drosmīgiem un spēt pateikt „nē” ļaunumam, „nē” vardarbībai, „nē” ļaunprātīgai izmantošanai,
„nē” korupcijai, „nē” nevienlīdzībai un beztiesiskumam. Tas nozīmē kalpot citiem un
iestāties vienlīdzības un kopējā labuma labā. Tieši Dievā varam rast spēku un drosmi,
lai atbrīvotos no visām bailēm un egoisma, un dalītos ar citiem mīlestībā.
Pāvesta
vizīte Kazertā iesākās ar tikšanos ar priesteriem. Tā notika ļoti sirsnīgā un brālīga
dialoga gaisotnē, un ilga vairāk nekā stundu. Pievēršoties trešā gadu tūkstoša priestera
identitātes jautājumam, Svētais tēvs norādīja uz radošumu. „Ja mēs gribam būt radoši
Svētajā Garā”, viņš skaidroja, „nav cita ceļa kā tikai lūgšana.” Viņš uzsvēra, ka
lūgšana palīdz mums atvērties uz Dievu un tuvāko. Baznīca nedrīkst būt noslēgta sevī.
Tā nedrīkst raudzīties tikai uz sevi, uz savu ārieni. Svarīgi iziet uz āru, lai būtu
tuvi citiem. Svarīgi nebaidīties. Dieva cilvēks nebaidās. Tālāk Francisks paskaidroja,
ka būt tuviem nozīmē veidot dialogu. Taču, lai varētu veidot dialogu, jāņem vērā citas
divas lietas, proti, vispirms ir jāzina, kas es esmu, jāapzinās sava identitāte, kā
arī ir jāatmet stereotipi par citiem. Dažreiz, pirms sākam ar cilvēku runāt, jau stājamies
viņa priekšā ar aizspriedumiem un kritiku. Tā vietā esam aicināti apzināties, ka katrs
var mums kaut ko dot un mūs bagātināt. Katram ir savs dzīves stāsts, savu bagātību
bagāža, tādēļ esam aicināti klausīties un mācīties. Svētais Gars dos arī vajadzīgo
gudrību, ko un kā teikt un atbildēt. Pāvests mudināja priesterus nebaidīties no dialoga,
taču nenodarboties ar prozelītismu, jo prozelītisms ir slazds. Baznīca aug nevis pateicoties
prozelītismam, bet pievilcībai – viņš sacīja, atgādinot Benedikta XVI vārdus.
Sarunas
laikā ar garīdzniekiem, Francisks atgādināja, ka viņiem jābūt kontemplācijas cilvēkiem,
jāuztur brālīgas attiecības ar savu bīskapu un citiem priesteriem, jāizvairās no aprunāšanas,
kā arī jāļauj ticīgajiem, sevišķi, jauniešiem uzņemties iniciatīvu un būt par Evaņģēlija
lieciniekiem tur, kur tie atrodas. Zīme tam, ka priestera attiecības ar bīskapu un
saviem līdzbrāļiem ir veselīgas attiecības, ir prieks. Jāizvairās turēt sevī dusmas,
skumjas un sarūgtinājumu. Ja attiecībās ir viss kārtībā, tad cilvēka sejā staro prieks.
Runājot par vienotību, pāvests atgādināja, ka tā nenozīmē vienveidību. Atbildot uz
jautājumu par tautas dievbijību, viņš uzsvēra, ka tai piemīt liels spēks un ka tā
ir lielisks evaņģelizācijas instruments. Svētnīcās patiešām redzam brīnumus – viņš
sacīja. Svētnīcu konfesionāli ir vietas, kur notiek dziļa garīga atjaunotne.
Svētās
Mises laikā pāvests visiem Kazertas un apkārtējo Itālijas dienvidu pilsētu iedzīvotājiem
atgādināja, ka cilvēka cerība ir Jēzus. Viņš ir mūsu lielākais dārgums. Viņš ar savu
klātbūtni ir spējīgs pārveidot mūsu dzīvi. Tā ir klātbūtne, kas pārveido mūsu dzīvi
un atver mūsu sirdi brāļu vajadzībām – sacīja Svētais tēvs. Šī klātbūtne ir mums pamudinājums
pieņemt ikvienu citu klātbūtni – arī ārzemnieku un migrantu klātbūtni. Tā ir atvērta,
priecīga un auglīga klātbūtne. Pateicoties šai klātbūtnei, mūsos ir Dieva valstība.
Turpinot, Francisks paskaidroja, ka satikšanās ar Jēzu var notikt dažādos
veidos. Vieni meklē un lēnām atrod Kungu, citiem Viņš atklāj sevi pēkšņi un negaidīti.
Turpretī cilvēku reakcija, satiekot Jēzu, caurmērā ir ļoti līdzīga. Cilvēks jūtas
aizkustināts un priecīgs. Viņš atstāj sev aiz muguras ierasto, nereti sauso un apātisko
dzīves veidu, un sāk vadīties pēc mīlestības un nesavtīgas kalpošanas loģikas. Šajā
kontekstā pāvests kārtējo reizi mudināja ticīgos katru dienu lasīt Evaņģēliju. „Cik
no jums ir tādu, kuri ik dienas izlasa kādu Evaņģēlija fragmentu?”, viņš jautāja.
„Cik gan daudzi no jums varbūt steidzas pabeigt iesākto darbu, lai nepalaistu garām
kādu televīzijas raidījumu… Svarīgi ir turēt evaņģēlija grāmatiņu pie rokas – uz
skapīša, somā vai kabatā, lai to atvērtu un lasītu Dieva Vārdu. Tādā veidā atnāk Dieva
valstība. Kontakts ar Jēzus vārdu tuvina mūs Dieva valstībai. Labi ievērojiet: Lai
jums vienmēr būtu pie rokas neliela Evaņģēlija grāmatiņa, lai varētu atvērt jebkādu
lapas pusi un izlasīt, ko Jēzus saka! Jēzus ir tur”.
Euharistijas svinību
laikā pāvests atgādināja, ka, lai iemantotu Dieva valstību, nepietiek ar entuziasmu
un prieku, bet ir nepieciešams Viņam ierādīt pirmo vietu dzīvē un, tādējādi, jāpasaka
„nē” ikvienam ļaunumam. Nodibinot draudzīgas attiecības ar Dievu, cilvēks atmet savu
egoismu, sāk dalīties ar citiem Dieva mīlestībā, mīl savus brāļus un cenšas rūpēties
par viņu dzīvību un veselību, sargājot arī apkārtējo vidu. Noslēgumā Svētais tēvs
aicināja klātesošos kalpot patiesībai un ikvienā situācijā rīkoties tā, kā māca Evaņģēlijs,
proti, dāvājot sevi citu cilvēku, sevišķi, nabagu un atstumto labā.
Svētā
tēva pastorālā vizīte Kazertā atstāja Kampānijas reģiona iedzīvotāju sirdīs dziļu
un patiesu prieku. Kā nākošajā dienā norādīja vietējais bīskaps Džovanni Dalize, pāvests
iededza cilvēkos jaunas ilgas, proti, dziļu vēlēšanos kopīgiem spēkiem stāties pretī
ļaunumam un mierīgā ceļā uzvarēt ļauno ar labo. 26. jūlijā Baznīca atzīmēja Vissvētākās
Jaunavas Marijas mātes, sv. Annas liturģiskās piemiņas dienu. Sv. Anna ir Kazertas
pilsētas aizbildne. Pateicies par sirsnīgo uzņemšanu, Francisks paziņoja, ka gada
laikā apmeklēs arī Neapoli. Kā jau minēts, Euharistijas svinības notika Kazertas karaļa
pils laukumā. Šī 18. gs. būvētā Neapoles Burbonu dinastijas rezidence ir UNESCO mantojums
un viena no lielākajām pilīm pasaulē. 1992. gadā Svēto Misi tanī pašā vietā celebrēja
svētais Jānis Pāvils II.
Pirmdien, 28. jūlijā, Francisks vēlreiz devās uz
Kazertu – šoreiz, lai tiktos ar savu draugu no Argentīnas laikiem evaņģēlistu mācītāju
Džovanni Trettino. Pēc abu privātās sarunas, kas notika mācītāja mājā, pentekostāļu
Izlīgšanas dievnamā pāvests tikās ar evaņģēliskās Baznīcas kopienu, kas šobrīd ir
veidošanās stadijā. Vatikāna preses dienesta izdotajā paziņojumā lasām, ka Francisks
ar šīs kopienas locekļiem ieturēja pusdienu maltīti. Atgriešanās Vatikānā paredzēta
pirmdienas pēcpusdienā.
J. Evertovskis / VR
Tekstu izmantošanas
gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta