Nevaram mīlēt Dievu, nemīlot savus tuvākos. Nevaram dzīvot vienotībā ar Viņu, ja neesam
vienoti ar Baznīcu – sacīja pāvests trešdienas vispārējās audiences laikā. 25. jūnija
katehēzes mācībā Francisks runāja par piederību Baznīcai, par šīs piederības nozīmi.
Neskatoties uz ļoti sutīgo laiku un iespējamo lietu, Svētā Pētera laukumā pulcējās
vairāk nekā 30 tk. svētceļnieku. Viņu vidū bija arī ticīgie no Latvijas. Slimnieki
atradās Pāvila VI zālē un sekoja līdzi audiencei uz lielā ekrāna. Pirms doties uz
laukumu, Svētais tēvs viņus apmeklēja, kopā palūdzās un deva savu svētību. Runājot
par Baznīcu, daudzreiz dzirdam no cilvēkiem vārdus: „Es ticu Dievam, ticu Jēzum, bet
Baznīca man neinteresē”. Tāpēc katehēžu cikla par Baznīcu ietvarā – otrajā tikšanās
reizē – Francisks pievērsās piederības Baznīcai jautājumam un parādīja, ka šī piederība
ir saistīta ar mūsu kristīgo identitāti.
Pirmajā reizē pāvests skaidroja,
ka Dievs vienmēr izrāda iniciatīvu un veido savu tautu, lai tā kļūtu par svētību visām
zemes tautām. Viņš to dara ar lielu pacietību. Šajā sakarā Svētais tēvs atgādināja,
ka Dievs ir ļoti pacietīgs. Viņš pacietīgi sagatavo tautu, lai tā kļūtu par cilvēku
vienotības ar Dievu un viņu savstarpējās vienotības zīmi un instrumentu (sal. Lumen
gentium, 1). Runājot par piederību Baznīcai, Francisks pievērsās trīs aspektiem.
Pirmkārt,
piederība ir saistīta ar mūsu kristīgo identitāti. Mēs neesam izolētas būtnes, individuālisti.
Mēs nedzīvojam katrs uz savu roku. Mēs esam kristieši tāpēc, ka piederam Baznīcai
– uzsvēra pāvests, salīdzinot to ar vārdu un uzvārdu. Tas ir kā uzvārds: ja vārds
ir „es esmu kristietis”, tad uzvārds „piederu Baznīcai”. Šī piederība tiek izteikta
arī paša Dieva vārdā. Bībeles fragmentā, kur tiek runāts par degošo ērkšķu krūmu (sal.
Izc 3,15), Dievs, atbildot Mozum, nesauc sevi par Visvareno, bet par tēvu Dievu: Es
esmu Ābrahama, Izāka un Jēkaba Dievs. Tādā veidā Viņš atklāj sevi kā Dievu, kurš ir
noslēdzis derību ar mūsu tēviem, vienmēr paliek tai uzticīgs un aicina mūs ienākt
šo attiecību lokā, kas pastāvēja jau pirms mums.
Otrkārt, ja Dievs izveidoja
attiecības ar savu tautu pirms mums, tad mēs ar pateicību pieminam tos, kuri dzīvoja
pirms mums un pieņēma mūs Baznīcā. Neviens nekļūst kristietis viens pats – uzsvēra
pāvests. Kristiešus neražo laboratorijā. Kristietis pieder tautai, kurai ir ļoti sena
vēsture. Viņš pieder tautai, ko sauc par Baznīcu, un šī Baznīca viņu pieņem savā klēpī,
padara viņu par kristieti Kristības sakramenta saņemšanas dienā. Pateicoties tam,
ka tie, kuri dzīvoja pirms mums, ticēja un nodeva savu ticību tālāk, arī mēs varam
ticēt, lūgties, iepazīt Kungu, dzirdēt Viņa Vārdu, izjust Viņa klātbūtni, saskatīt
Viņu savos brāļos – turpināja Francisks. Mēs saņēmām ticību no saviem senčiem. Tie
ir vecāki, vecvecāki, kuri iemācīja mūs apzīmēt sevi ar krusta zīmi un lūgties, kāds
priesteris, klostermāsa vai katehēte.
Treškārt, mēs esam ticīgi ne tikai pateicoties
citiem, bet arī kopā ar citiem. Mēs izdzīvojam savu ticību kopā ar citiem ticīgajiem.
Daži maldīgi domā, ka var uzturēt tiešu personīgu kontaktu ar Kristu bez Baznīcas.
Pāvests norādīja, ka domāt, ka Baznīca mums nav vajadzīga, ir bīstami un kaitīgi.
Taisnība, ka ne vienmēr ir viegli citam ar citu sadzīvot – kāds mums sagādā problēmas,
kāds ieļauno, tomēr jāņem vērā, ka Kungs ir uzticējis savu pestīšanas vēsti cilvēkiem,
tas ir, mums, lieciniekiem. Kungs nāk mums pretī caur mūsu brāļiem un māsām – caur
tādiem cilvēkiem, kādi viņi ir ar visām savām bagātībām un trūkumiem. Francisks vēlreiz
atgādināja, ka pestīšanas ceļu mēs ejam nevis individuāli, bet kopā ar citiem. Tāpēc
labi kristieši varam būt tikai tad, ja ejam uz priekšu kopā ar citiem, kuri meklē
Jēzu, dzīvo ar Viņu un veido vienu vienīgu tautu – Baznīcu.
Sveicot atsevišķas
svētceļnieku grupas, poļu svētceļniekiem pāvests atgādināja, ka piektdien svinēsim
Vissvētās Jēzus Sirds svētkus. „Lai tie mums visiem kļūtu par iespēju slavēt dievišķo
Sirdi, kura tik ļoti mīlēja pasauli!”, vēlēja Francisks. Jo vairāk savā dzīvē saskaramies
ar dažādām grūtībām, raizēm un problēmām, jo lielākā mērā esam aicināti uzticēties
Jēzum, kurš mums saka: „Nāciet pie manis visi, kas strādājat un ciešat grūtības, un
es jūs atspirdzināšu!” (Mt 11, 28).
Vispārējā audiencē piedalījās aptuveni
1200 Karmela Ekleziālās kustības locekļu, tai skaitā 6 cilvēki no Latvijas teoloģijas
doktores Baibas Bruderes vadībā. Pāvests mudināja viņus liecināt visiem, ka tieši
kristīgā ticībā pilnībā atbild cilvēka dziļākajām gaidām un cerībām. 1993. gadā nodibinātajai
kustībai šodien ir būtiska loma jaunās evaņģelizācijas procesā. Tās locekļi vēlas
kopā un atjaunotā veidā dalīties ar senās Karmela harizmas bagātībām, tiecoties izdzīvot
savu kristīgo aicinājumu pašos tā dziļumos. Viņi tiecas panākt, lai cilvēka personiskās
attiecības ar Dievu reāli ienāktu visā dzīvē, katrā tās sfērā un situācijā – ģimenē,
darbā, skolā, draudzības attiecībās, brīvā laika pavadīšanas brīžos utt. Karmela Ekleziālā
kustība ir klātesoša Itālijā, Libānā, Rumānijā, Beļģijā, ASV, kā arī Latvijā.
J.
Evertovskis / VR
Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio
obligāta