Svētā tēva vizīte Kalabrijā: Kassano al Jonio apmeklējums
Kassano al Jonio katedrālē Francisks tikās ar vietējās diecēzes priesteriem. Viņš
uzkavējās ar tiem vienkāršā sarunā, bet savu iepriekš sagatavoto uzrunu iesniedza
rakstiskā formā. Pāvests tajā atzīmē, ka dažreiz nav viegli palikt Kunga priekšā,
jo priesteri ir aizņemti ar daudzām lietām, ar daudziem cilvēkiem. Dažreiz nav viegli
arī tāpēc, ka Jēzus skatiens liek izjust arī zināmu diskomfortu. Taču tas nāk par
labu. Lūgšanas klusumā Jēzus liek saskatīt, vai priesteri strādā kā labie strādnieki,
vai arī ir kļuvuši par tādiem kā „ierēdņiem”, vai viņi ir atvērti un dāsni kanāli,
pa kuriem plūst Jēzus mīlestība, Viņa žēlastība, vai arī centrā ir uzstādījuši paši
sevi, un tā vietā, lai būtu atvērti „kanāli”, ir kļuvuši par savstarpējai saziņai
aizvērtiem „ekrāniem”, caur kuriem nav iespējams tikties ar Kungu, ar Evaņģēlija gaismu
un spēku.
Pāvests ar priesteriem dalās arī brālīguma skaistumā, lai tie būtu
priesteri, kas darbojas kopā, lai sekotu Kungam nevis vienatnē, bet gan kopā – ar
savu dāvanu un personību lielo dažādību. Pāvests uzsver, ka tieši tas bagātina priesterību,
šī izcelsmes, vecuma, talantu dažādība, kas tiek dzīvota kopībā, brālīgumā.
Francisks
atzīmē, ka arī tas nav viegli, pirmkārt, jau tāpēc, ka priesteri ir iegrimuši subjektīvajā
mūsdienu kultūrā, kas liek izcelt savu „es” līdz pat elkdievības līmenim. Tāpēc uz
to ir jāreaģē ar brālīguma izvēli.
Pusstundu pirms Svētās Mises svinībām, pāvests
iegriezās arī Kassano al Jonio veco ļaužu mītnē Casa Serena. Pēc sirmgalvju
apmeklējuma, ceļā uz Svētās Mises norises vietu Francisks apstājās pie Svētā Jāzepa
draudzes baznīcas, kur 3. martā tika nogalināts priesteris Ladzaro Longobardi.
Pulksten
16 brīvā dabā, Marina di Sibari, notika Svētās Mises svinības, uz kuru bija pulcējušies
ticīgie no tuvākas un tālākas apkārtnes. Līdz ar to tika ievadīti Vissvētākā Sakramenta
svētki, kas Itālijā tiek svinēti svētdienā. Pāvests teica, ka tie ir svētki, kuros
pateicamies Kungam par Euharistijas dāvanu. Savukārt, Lielajā Ceturtdienā atceramies
tās iestādījumu, jeb aizsākumu Pēdējo Vakariņu laikā. Vissvētākā Sakramenta svētkos
par tradicionālu ir kļuvusi procesija, kurā adorējam Jēzu Euharistijā un ejam kopā
ar Viņu. Francisks uzsvēra, ka šie divi aspekti ir neatņemama šo svētku sastāvdaļa.
Tie atstāj iespaidu uz visu kristīgās tautas dzīvi – tautas, kas pielūdz Dievu un
iet kopā ar Viņu. Pāvests teica:
„Pirmkārt, mēs esam tauta, kas pielūdz Dievu.
Mēs pielūdzam Dievu, kas ir mīlestība, kas Jēzū Kristū ir devis sevi mūsu dēļ, kas
ir upurējies uz krusta, lai izpirktu mūsu grēkus un šīs mīlestības spēkā ir augšāmcēlies
no nāves un dzīvo savā Baznīcā. Mums nav cita Dieva kā tikai Viņš! Šodien to atzīstam
ar Corpus Domini, ar Altāra Sakramentam pievērstu skatienu. Un šīs ticības
dēļ mēs atsakāmies no Sātana un visām Viņa kārdināšanām. Atsakāmies no naudas elkiem,
no liekulības, no lepnības un no varas. Mēs, kristieši, nevēlamies pielūgt neko citu
un nevienu šai pasaulē, kā tikai Jēzu Kristu, kas ir klātesošs svētajā Euharistijā.
Varbūt ne vienmēr mēs līdz galam apzināmies to, ko tas nozīmē, kādas ir šīs mūsu ticības
apliecinājuma sekas, vai kādām tām ir jābūt. Šodien lūgsim Kungam, lai Viņš mūs apgaismo
un pārveido, lai mēs patiešām pielūgtu tikai Viņu, un atteiktos no ļaunā visās tā
formās.”
Pāvests piebilda, ka mūsu ticība reālajai Jēzus Kristus klātbūtnei,
patiesajam Dievam un patiesajam Cilvēkam konsakrētajos maizē un vīnā, ir autentiska,
ja mēs apņemamies iet aiz Viņa un kopā ar Viņu, cenšoties praksē pielietot Viņa bausli,
to, kuru Viņš deva saviem mācekļiem tieši Pēdējo Vakariņu laikā: „Kā es jūs esmu mīlējis,
tā arī jūs cits citu mīliet” (Jņ 13, 34).
Pāvests atzīmēja, ka tauta,
kas pielūdz Dievu Euharistijā, ir tauta, kas dzīvo tuvākmīlestības garā. Uzrunājot
Kalabrijas ticīgos, Svētais tēvs teica, ka viņš ir ieradies ne tikai, lai stiprinātu
tos ticībā, bet arī tuvākmīlestībā, lai pavadītu un iedrošinātu viņu gājumu ar Jēzu-Mīlestību.
Francisks izteica savu atbalstu bīskapam, priesteriem un diakoniem, Lungro eparhijai,
kas turpina bagātīgo grieķu-bizantiešu tradīciju, kā arī civilajām autoritātēm, kuras
cenšas kalpot kopējam labumam. Visus klātesošos pāvests mudināja izrādīt konkrētu
solidaritāti ar brāļiem, jo īpaši tiem, kuriem ir vajadzīga taisnība, cerība, maigums.