Nekrājiet mantu zemes virsū!

„Nekrājiet mantu zemes virsū!” Pāvests Francisks savu šīrītā Svētās Mises homīliju attīstīja, pamatojoties uz šo Jēzus ieteikumu, par kuru vēstī šīsdienas Evaņģēlijs. Pāvests norādīja, ka Jēzus dod gudrības padomu, jo zemes bagātības ir nedrošas. Tās bojājas, sabrūk, un tās nozagt var zagļi. Par kādām bagātībām domā Jēzus? Tās bija trīs bagātības, par kurām Viņš bieži atgādināja: „Pirmā bagātība: zelts, nauda, manta… Taču tu nevari būt drošs, jo tos var kāds nozagt, vai ne? Nē, nevaru būt drošs ar investīcijām! Varbūt notiks valūtas bankrots un tu paliksi bez nekā. Un saki – vai viens eiro vairāk tevi dara laimīgāku? Bagātības ir bīstama manta, bīstama… Taču bagātības var būt arī labas, tās kalpo daudzām lietām, piemēram, lai nodrošinātu ģimeni. Un tas ir tiesa! Taču, ja tu krāj bagātības kā dārgmantu, tev tiek nozagta dvēsele! Jēzus Evaņģēlijā atgriežas pie šī argumenta par bagātībām, par bagātību bīstamību, par cerību likšanu bagātībās.”

Turpinot, pāvests pievērsās otrajai bagātībai, par kuras bīstamību brīdina Jēzus. Tā ir liekulība. Tā ir tad, kad krājam bagātības, lai izskatītos prestiži, lai izrādītos. Taču Jēzus to vienmēr nosoda. „Padomāsim, ko saka likuma zinātāji, kad viņi gavē, kad dod ziedojumu, kad lūdzas, lai citi to redzētu” aicināja Francisks. Viņš norādīja, ka liekulība nenes labumu, tā nogalina. Svētais Bernards savulaik ir teicis: „Tavs skaistums beigsies ar to, ka tas kļūs par barību tārpiem”.

Trešā bagātība ir lepnība, vara. Pāvests atsaucās uz šīsdienas pirmo Svēto Rakstu lasījumu, kur tiek runāts par nežēlīgās ķēniņienes Atālijas krišanu. Viņas lielā vara ilga septiņus gadus, vēlāk Atālija tika nonāvēta. Vara beidzas! Pāvests teica: „Cik vareni un lepni vīrieši un sievietes savu dzīvi ir beiguši aizmirstībā, nonākuši nožēlojamā stāvoklī, vai pat cietumā.” Tāpēc skan aicinājums nekrāt naudu, nekļūt liekulīgiem, lepniem, un netiekties pēc varas. Francisks atzīmēja, ka šīs bagātības nekam nekalpo. Savukārt, Kungs mums prasa krāt mantu debesīm.

„Lūk, Jēzus vēsts: „Ja tava dārgmanta ir bagātībās, liekulībā, varā, lepnībā, tad tava sirds būs iekalta važās! Tava sirds būs bagātību, liekulības, lepnības verdzene. Jēzus vēlas, lai mūsu sirds ir brīva. Tā ir šīsdienas vēsts. Bet, lūdzu, lai jūsu sirds ir brīva – mums saka Jēzus. Viņš runā par sirds brīvību. Un brīva sirds var būt tikai tad, ja mums ir bagātības debesīs: mīlestība, pacietība, kalpošana citiem, Dieva pielūgsme. Šīs ir patiesās bagātības, kuras nav iespējams atņemt. Citas bagātības padara smagu sirdi. Tās padara smagu sirdi! Tās to iekaļ važās un nedod tai brīvību!”

Pāvests piebilda, ka paverdzināta sirds nav skaidra sirds. Tā ir apņemta ar ēnu. Ja mēs krāsim mantu zemes virsū, tad krāsim tumsību, kas mums nekalpo. Pāvests brīdināja, ka šīs bagātības mums nedod prieku, bet visvairāk par visu – tās nedod brīvību. Savukārt, brīva sirds ir skaidra sirds, kas izstaro gaismu citiem, kas parāda ceļu, kurš ved pie Dieva”:

„Skaidra sirds ir sirds, kas nav iekalta važās, sirds, kas iet uz priekšu un kas prot arī labi novecot, jo tā noveco kā labs vīns: kad labs vīns noveco, tas kļūst par lielisku dzērienu. Taču neskaidra sirds ir kā slikts vīns – laikam ritot, tas bojājas un pārvēršas etiķī. Lai Kungs mums dod šo garīgo gudrību saprast, kur ir mana sirds, kādām bagātībām tā ir pieķērusies. Un lai dod mums arī spēku to atbrīvot no važām. Ja tā ir savažota, lai kļūst brīva, lai kļūst skaidra. Un lai Kungs dod mums šo Dieva bērnu laimi – patieso brīvību!”

I. Šteinerte/VR