Aizsargāt reliģisko brīvību kā ar cilvēka dabu nesaraujamas tiesības!
20. jūnijā pāvests pieņēma audiencē starptautiskās sanāksmes par reliģisko brīvību
dalībniekus. Sanāksmi rīko universitāte LUMSA (Libera Universita’ Maria Santissima
Assunta). Kā rāda nosaukumā iekļautie vārdi, šī ir brīvā universitāte, kas nosaukta
Debesīs uzņemtās Jaunavas Marijas vārdā. Universitātes mācību korpusi atrodas netālu
no Vatikāna radio. Pāvests uzrunā atgādināja, ka ikviens cilvēks vēlas uzzināt patiesību
par savu izcelsmi un likteni. Cilvēka prātā un sirdī rodas neapslāpējami jautājumi,
kas pēc savas būtības ir reliģiska rakstura jautājumi. Lai tie pilnīgi varētu izpausties,
ir vajadzīga reliģiskā brīvība.
„Reliģiskajā brīvībā prāts atzīst cilvēka fundamentālās
tiesības, kas atspoguļo viņa visaugstāko cieņu, proti, spēju meklēt patiesību un tai
piederēt,” sacīja Francisks. Viņš piebilda, ka reliģiskā brīvība nav tikai domas,
vai privāta kulta brīvība. Tā ir brīvība gan privāti, gan publiski dzīvot saskaņā
ar ētiskajiem principiem, kas izriet no atrastās patiesības.
Pāvests norādīja,
ka tas ir liels izaicinājums globalizētajā pasaulē, kur novājināta doma vēlas pazemināt
arī vispārējo ētisko līmeni, un nepatiesa tolerances jēdziena vārdā nonāk pie to personu
vajāšanas, kas aizstāv patiesību par cilvēku. Svētais tēvs uzsvēra, ka tāpēc juridiskajos,
nacionālajos un starptautiskajos likumos ir jāatzīst, jāgarantē un jāaizsargā reliģiskā
brīvība kā ar cilvēka dabu nesaraujamas tiesības. Tas ir arī veselīgas demokrātijas
rādītājs un viens no galvenajiem valstiskās leģitimitātes avotiem.
Francisks
sacīja arī, ka reliģiskā brīvība, kas ir iekļauta konstitūcijās un likumos, un paredz
korektu izturēšanos, veicina savstarpēju attiecību attīstību starp dažādām konfesijām
un to veselīgu sadarbību ar valsti un politisko sabiedrību, nesajaucot lomas. Tādējādi,
globālā vērtību konflikta vietā var veidot globālu sadarbību kopējā labuma perspektīvā.
„Prāta
sasniegumu gaismā,” turpināja Francisks, „kas ir Atklāsmes apstiprināti un pilnveidoti,
kā arī tautu civilā progresa gaismā, ir nesaprotams un reizē arī draudīgs fakts, ka
šodien pasaulē turpinās diskriminācijas un tiesību apspiešana tikai reliģiskās piederības
un ticības publiskas paušanas dēļ. Ir nepieņemami, ka joprojām pastāv īstas vajāšanas,
pamatojoties uz reliģisko piederību! Arī kari…”
Pāvests ar sāpēm konstatēja,
ka kristieši pasaulē cieš vislielākās vajāšanas. Kristiešu vajāšanas šodien ir vēl
stiprākas, nekā pirmajos Baznīcas gadsimtos. Arī kristīgo mocekļu skaits šodien ir
lielāks, nekā tai laikā. Un tas notiek 1700 gadus pēc Konstantīna edikta, līdz ar
kuru tika noteikta kristiešu brīvība publiski paust savu ticību.