Svētkus Vatikānā svin Itālijas bērnu un jauniešu sporta biedrību dalībnieki
Sestdienas pēcpusdienā pāvests tikās ar Itālijas Sporta centra dalībniekiem. Organizācija
ir izplatīta visā Itālijā. Tā ir veltīta bērnu un pusaudžu audzināšanai un izglītībai
ar sporta palīdzību. Šogad Itālijas Sporta centrs atskatās uz savas darbības 70 gadiem.
Gaidot
tikšanos ar pāvestu, jaunie sportisti nodevās basketbola, volejbola un futbola spēlēm
nelielos laukumos, kas bija ierīkoti uz Vatikānu vedošajā Končiliacione ielā. Garāmgājēji
varēja vērot arī dažādus Austrumu cīņu veidus un vingrošanu. Pulksten 10 Santa
Maria in Traspontina baznīcā, kas arī atrodas uz Končiliacione ielas, sākās Euharistijas
svinības, ko vadīja Itālijas Bīskapu konferences ģenerālsekretārs Nuncio Galantino,
koncelebrēja sporta kapelāns Mario Luseks un vairāki citi priesteri. Pēc Svētās Mises
varēja noklausīties koncertus un liecības.
Ar pāvestu, kurš pulksten 17.00
bija atnācis pie sportistiem uz Svētā Pētera bazilikas laukumu, sasveicinājās 20 dažādu
sporta disciplīnu pārstāvji, kā arī paraolimpiskā čempione Džuzī Versače un čempions
Antonio Rossi.
„Tie ir īsti sporta svētki, kurus esam piedzīvojuši šeit, Svētā
Pētera laukumā,” teica pāvests, uzrunājot klātesošos 50 tūkstošus cilvēku, to skaitā
gan sportistus, gan viņu skolotājus, trenerus un ģimenes locekļus. Svētais tēvs teica
atzinīgus vārdus visiem, kas veicina sportu kā izglītojošo pieredzi. Francisks izteica
aicinājumu, lai sports paliek tikai spēle. Tikai tad, ja tā ir spēle, tas nāk par
labu miesai un garam. Pāvests rosināja jaunos sportistus doties arī dzīvē gluži tāpat
kā sportā, bez bailēm doties Baznīcas un sabiedrības labuma meklējumos, ar drosmi
un entuziasmu. Doties spēlē ar Dievu un citiem, nesamierināties ar viduvēju rezultātu,
bet censties dot labāko, ko vien var.
Pāvests atzīmēja, ka sporta biedrībās
iemācās pieņemt citu – pieņemt aizvien jaunus sportistus, pieņemt citam citu ar labsirdību
un labvēlību. Francisks novēlēja, lai bērni un jaunieši izjūt to skaistumu, ko sniedz
komandas spēle, kas ir ļoti svarīgi arī dzīvē. Piederēt sporta biedrībai, nozīmē atteikties
no jebkāda egoisma un izolācijas, satikt citus un būt kopā ar viņiem, palīdzēt cits
citam, cienīt citam citu un augt brālīguma garā.
Pāvests atzīmēja arī, ka no
sporta pasaules ir nākuši vairāki priesteri, reliģiskie un reliģiskās. Piemēram, Buenosairesā
tāds ir tēvs Lorenco Massa, kurš uzrunāja ielās klīstošus bērnus un kopā ar viņiem
izveidoja nozīmīgu futbola komandu. „Ir skaisti, ja draudzē pastāv sporta grupa,”
teica pāvests, „taču tai ir jāiet kopsolī arī ar visu kristīgo kopienu”. Sports kopienā
var kalpot par izcilu misionāro instrumentu, kur Baznīca ir tuva katram cilvēkam,
palīdz tam kļūt labākam un satikt Jēzu.
„Pielūkojiet, lai jūs spēlētu visi,
ne tikai tie, kas to dara vislabāk, bet visi!” noslēgumā, pirms dot savu apustulisko
svētību, tikšanās dalībniekus mudināja Francisks.