Lai Kungs mums visiem dod cerības prieku!

„Kristīgā dzīve nav svētki, bet gan „cerības prieks”,” teica pāvests piektdienas rīta Svētajā Misē. Homīlijas centrā bija Jēzus apsolījums mācekļiem, ka viņu skumjas pārvērtīsies priekā. Šķita, ka Svētais tēvs uzsāka dziedāt himnu kristīgajam priekam, kuru, kā viņš atzīmēja, „nav iespējams nopirkt, bet tikai saņemt kā Kunga dāvanu.” „Svētais Pāvils bija ļoti drosmīgs, jo viņam bija Kunga spēks,” teica pāvests. Viņš atzīmēja arī, ka dažreiz Tautu apustulim bija bail. „Mums visiem dzīvē gadās nedaudz nobīties,” turpināja Francisks. Tādos gadījumos daži no mums mēdzam pajautāt – vai nebūtu labāk, ja mēs samazinātu mūsu kristīgo latiņu un meklētu kompromisu ar pasauli? Pāvils zināja, ka tas, ko viņš darīja, nepatika ne jūdiem, ne pagāniem, taču viņš neapstājās un tāpēc viņam nācās izciest problēmas un vajāšanas. Tas mums liek domāt par mūsu bailēm. Arī Jēzum Ģetzemanē bija bail. Savā atvadu runā Viņš skaidri saka mācekļiem, ka pasaule priecāsies par viņu ciešanām, tāpat kā priecājās par pirmajiem mocekļiem Kolizejā. Pāvests atzina:

„Un ir jāsaka patiesība – ne visa kristīgā dzīve ir svētki. Ne visa! Daudzreiz raudam. Kad esi saslimis, kad tev ir problēmas ģimenē ar dēlu, meitu, sievu, vīru. Kad redzi, ka alga mēneša beigās netiks izmaksāta, bet tev mājās ir slims bērns. Kad redzi, ka nevari samaksāt dzīvokļa kredītu un būs jāizvācas ārā… Daudzas problēmas, kas mūs nomoka. Taču Jēzus saka: Nebaidieties! Jā, būsiet noskumuši, raudāsiet, un tie, kas jums nevēl labu, priecāsies”.

Francisks atzīmēja, ka pastāv arī cita veida skumjas – skumjas, kas mūs visus piemeklē, kad nestaigājam labus ceļus. Kad, vienkāršiem vārdiem runājot, ejam pirkt prieku, jautrību – to, kas piemīt pasaulei, kas ir grēka prieks un jautrība. Beigās mūsos paliek tukšums un skumjas. Un tās ir ļaunas jautrības skumjas. Savukārt, kristīgais prieks ir cerības prieks”. Svētais tēvs atzīmēja:

„Taču pārbaudījumu brīdī to neredzam. Tas ir prieks, ko šķīstī pārbaudījumi, tai skaitā ikdienas pārbaudījumi. „Jūsu skumjas pārvērtīsies priekā!” Taču ir tik grūti, kad tev ir jādodas pie slimnieka, vai slimnieces, kas daudz cieš, un jāsaka: „Drosmi! Drosmi! Rīt tu priecāsies!” Nē, to teikt nav iespējams! Ir jācenšas, lai viņš, vai viņa justos tā kā ir licis justies Jēzus. Arī mums, kad esam tumsībā un kad neko nespējam saskatīt, ir sev jāsaka: „Es zinu, Kungs, ka šīs skumjas pārvērtīsies priekā. Nezinu gan kā, bet esmu par to pārliecināts! Ir vajadzīga ticība Kungam! Ticība!”

Lai saprastu skumjas, kas pārvēršas priekā, pāvests vēlreiz atgādināja, ka Jēzus par piemēru ņem sievieti, kas dzemdē. Ir tiesa, ka dzemdībās viņai daudz jācieš, bet tad, kad bērns jau ir piedzimis, viņa to aizmirst. Tas, kas paliek, ir prieks – Jēzus prieks, attīrīts, šķīstīts prieks. Pāvests atzina, ka šis prieks dažos dzīves brīžos paliek apslēpts, smagos brīžos to nejūt, taču tas nāk vēlāk. Tas ir cerības prieks! Tātad, tā ir Baznīcas vēsts šodien – nebaidīties!

„Būt drosmīgam ciešanās un domāt, ka pēc tam nāks Kungs, ka nāks prieks, ka pēc tumsas atspīdēs saule. Lai Kungs visiem mums dod šo cerības prieku! Un zīme, kas apliecina, ka mums piemīt šis cerības prieks, ir miers. Cik gan slimo ļaužu, kas jau atrodas savas dzīves beigās, kas cieš sāpes, dvēselē glabā šo mieru… Miers – tā ir prieka sēkla, tas ir cerībā balstīts prieks. Vai tumsas brīdī, grūtību brīdī, vajāšanu brīdī, tad, kad visi priecājas, ka tev iet slikti, tavā dvēselē mājo miers? Vai tev ir miers? Ja tev ir miers, tad tev pieder tā prieka sēkla, kas nāks vēlāk. Lai Kungs mums palīdz saprast šīs lietas!”

I. Šteinerte/VR