„Kristīgā dzīve nav svētki, bet gan „cerības prieks”,” teica pāvests piektdienas rīta
Svētajā Misē. Homīlijas centrā bija Jēzus apsolījums mācekļiem, ka viņu skumjas pārvērtīsies
priekā. Šķita, ka Svētais tēvs uzsāka dziedāt himnu kristīgajam priekam, kuru, kā
viņš atzīmēja, „nav iespējams nopirkt, bet tikai saņemt kā Kunga dāvanu.” „Svētais
Pāvils bija ļoti drosmīgs, jo viņam bija Kunga spēks,” teica pāvests. Viņš atzīmēja
arī, ka dažreiz Tautu apustulim bija bail. „Mums visiem dzīvē gadās nedaudz nobīties,”
turpināja Francisks. Tādos gadījumos daži no mums mēdzam pajautāt – vai nebūtu labāk,
ja mēs samazinātu mūsu kristīgo latiņu un meklētu kompromisu ar pasauli? Pāvils zināja,
ka tas, ko viņš darīja, nepatika ne jūdiem, ne pagāniem, taču viņš neapstājās un tāpēc
viņam nācās izciest problēmas un vajāšanas. Tas mums liek domāt par mūsu bailēm. Arī
Jēzum Ģetzemanē bija bail. Savā atvadu runā Viņš skaidri saka mācekļiem, ka pasaule
priecāsies par viņu ciešanām, tāpat kā priecājās par pirmajiem mocekļiem Kolizejā.
Pāvests atzina:
„Un ir jāsaka patiesība – ne visa kristīgā dzīve ir svētki.
Ne visa! Daudzreiz raudam. Kad esi saslimis, kad tev ir problēmas ģimenē ar dēlu,
meitu, sievu, vīru. Kad redzi, ka alga mēneša beigās netiks izmaksāta, bet tev mājās
ir slims bērns. Kad redzi, ka nevari samaksāt dzīvokļa kredītu un būs jāizvācas ārā…
Daudzas problēmas, kas mūs nomoka. Taču Jēzus saka: Nebaidieties! Jā, būsiet noskumuši,
raudāsiet, un tie, kas jums nevēl labu, priecāsies”.
Francisks atzīmēja, ka
pastāv arī cita veida skumjas – skumjas, kas mūs visus piemeklē, kad nestaigājam labus
ceļus. Kad, vienkāršiem vārdiem runājot, ejam pirkt prieku, jautrību – to, kas piemīt
pasaulei, kas ir grēka prieks un jautrība. Beigās mūsos paliek tukšums un skumjas.
Un tās ir ļaunas jautrības skumjas. Savukārt, kristīgais prieks ir cerības prieks”.
Svētais tēvs atzīmēja:
„Taču pārbaudījumu brīdī to neredzam. Tas ir prieks,
ko šķīstī pārbaudījumi, tai skaitā ikdienas pārbaudījumi. „Jūsu skumjas pārvērtīsies
priekā!” Taču ir tik grūti, kad tev ir jādodas pie slimnieka, vai slimnieces, kas
daudz cieš, un jāsaka: „Drosmi! Drosmi! Rīt tu priecāsies!” Nē, to teikt nav iespējams!
Ir jācenšas, lai viņš, vai viņa justos tā kā ir licis justies Jēzus. Arī mums, kad
esam tumsībā un kad neko nespējam saskatīt, ir sev jāsaka: „Es zinu, Kungs, ka šīs
skumjas pārvērtīsies priekā. Nezinu gan kā, bet esmu par to pārliecināts! Ir vajadzīga
ticība Kungam! Ticība!”
Lai saprastu skumjas, kas pārvēršas priekā, pāvests
vēlreiz atgādināja, ka Jēzus par piemēru ņem sievieti, kas dzemdē. Ir tiesa, ka dzemdībās
viņai daudz jācieš, bet tad, kad bērns jau ir piedzimis, viņa to aizmirst. Tas, kas
paliek, ir prieks – Jēzus prieks, attīrīts, šķīstīts prieks. Pāvests atzina, ka šis
prieks dažos dzīves brīžos paliek apslēpts, smagos brīžos to nejūt, taču tas nāk vēlāk.
Tas ir cerības prieks! Tātad, tā ir Baznīcas vēsts šodien – nebaidīties!
„Būt
drosmīgam ciešanās un domāt, ka pēc tam nāks Kungs, ka nāks prieks, ka pēc tumsas
atspīdēs saule. Lai Kungs visiem mums dod šo cerības prieku! Un zīme, kas apliecina,
ka mums piemīt šis cerības prieks, ir miers. Cik gan slimo ļaužu, kas jau atrodas
savas dzīves beigās, kas cieš sāpes, dvēselē glabā šo mieru… Miers – tā ir prieka
sēkla, tas ir cerībā balstīts prieks. Vai tumsas brīdī, grūtību brīdī, vajāšanu brīdī,
tad, kad visi priecājas, ka tev iet slikti, tavā dvēselē mājo miers? Vai tev ir miers?
Ja tev ir miers, tad tev pieder tā prieka sēkla, kas nāks vēlāk. Lai Kungs mums palīdz
saprast šīs lietas!”