Mieru var panākt ar pazemību, brālību un izlīgšanu

Ja kādreiz gadās, ka dzīvē kaut kas sašķobās un dvēsele piedzīvo garīgus satricinājumus, meklējiet patvērumu Vissvētākās Jaunavas Marijas klēpī! Tikai tur jūs atradīsiet mieru! – ar šādu ieteikumu Francisks griezās pie ticīgajiem trešdienas vispārējās audiences laikā. Arī viņš savā apustuliskajā ceļojumā uz Svēto Zemi devās Dievmātes pavadībā. Tas bija īss (ilga tikai trīs dienas), taču ļoti intensīvs ceļojums. Svētais tēvs apmeklēja Santa Maria Maggiore baziliku Romā, gan dienu pirms izlidošanas uz Ammānu, lai uzticētu Dievmātei savu vizīti, gan arī pēc atgriešanās no Telavivas, lai pateiktos viņai par vizītes teicamo norisi. Trīs dienu laikā viņš apmeklēja Jordāniju, Palestīnu un Izraēlu. Tiekoties ar 28. maijā Svētā Pētera laukumā sanākušajiem ticīgajiem, pāvests atskatījās uz aizritējušo svētceļojumu. Viņš atzina, ka tā bija liela dāvana Baznīcai, par ko pateicas Dievam.

Atzīmēt pāvesta Pāvila VI un patriarha Atenagora vēsturiskās tikšanās piecdesmito gadadienu – tāds bija Franciska ceļojuma uz Svēto Zemi galvenais mērķis. Viņš norādīja, ka Pāvils VI bija ne tikai pirmais pāvests, kurš apmeklēja Svēto Zemi, bet arī pirmais, kurš modernajā laikmetā uzsāka pāvestu ceļojumus ārpus Itālijas. Viņa tikšanās ar Atenagoru bija radikāls pagrieziena punkts un svarīgs atspēriens kristiešu vienotības ceļā. „Tāpēc mana tikšanās ar mīļoto brāli Kristū, Viņa Svētību Bartolomeju, bija šīs vizītes kulminācijas brīdis”, turpināja Francisks. „Kopā lūdzāmies pie Jēzus kapa, un ar mums bija Jeruzalemes grieķu pareizticīgo patriarhs Teofils III, armēņu apustuliskais patriarhs Nourhans, kā arī dažādu Baznīcu un kopienu arhibīskapi un bīskapi, civilās autoritātes un daudzi ticīgie. Šajā vietā, kur atskanēja Augšāmcelšanās vēsts, pilnā mērā izjutām to rūgtumu un tās ciešanas, ko sagādā vēl joprojām starp Kristus mācekļiem pastāvošā šķelšanās”.

Pāvests piebilda, ka šķelšanās patiešām sāpina. Mēs joprojām esam sašķelti. Tomēr minētā tikšanās notika patiesā brālības, cieņas un draudzības atmosfērā. Turpinājumā Francisks, sekojot savu priekšgājēju paraugam, sacīja: „Kārtējo reizi lūdzu piedošanu par to, ko esam darījuši, veicinot šo šķelšanos, un lūdzu, lai Svētais Gars palīdz mums dziedēt ievainojumus, ko radījām citiem saviem brāļiem. Mēs visi esam brāļi Kristū un ar patriarhu Bartolomeju esam draugi un brāļi. Mēs abi dalījāmies kopīgajā vēlmē kopā iet uz priekšu, darīt visu, ko šodien varam darīt, tas ir, kopā lūgties, darboties Dieva ganāmpulka labā, meklēt mieru, sargāt radību. Mums ir daudz kā kopīga. Mums brālīgi jāiet kopā uz priekšu”.

Pāvests norādīja, ka otrais svētceļojuma mērķis bija iedrošināt šajā reģionā miera centienus. Miers ir Dieva dāvana un cilvēku uzdevums. Tāpēc viņš mudināja kristiešus atvērt savu sirdi Svētajam Garam un ļauties Viņa vadībai. Francisks tos aicināja savā ikdienas dzīvē būt pazemīgiem, brālīgiem un iet pa izlīgšanas ceļu. Tikai tā var veidot mieru. Nekur neatradīsim nekādu „miera industriju”. Mieru var panākt ar pazemību, brālību un izlīgšanu.

Svētais tēvs atzina, ka viņu ļoti aizkustināja jordāniešu nesavtība, ar kādu tie uzņem kara bēgļus. Viņš uzsvēra, ka bēgļu uzņemšana ir humanitārs pasākums, ko nepieciešams atbalstīt visai starptautiskajai sabiedrībai. Lai veicinātu Tuvo Austrumu reģionā mieru, Francisks aicināja Izraēlas un Palestīnas prezidentu ierasties Vatikānā. Viņš ir gatavs atvērt abiem savas mājas durvis un kopā ar viņiem lūgties par mieru. „Un lūdzu, lūdzu jūs, neatstājiet mūs vienus! Lūdzieties, lūdzieties daudz, lai Kungs dāvātu mums mieru, dāvātu mieru šai svētītajā zemē! Es paļaujos uz jūsu lūgšanām. Lūdzieties, lai tiktu panākts miers!”, mudināja Svētais tēvs.

Romas bīskaps norādīja, ka trešais viņa vizītes Svētajā Zemē mērķis bija stiprināt ticībā turienes kristiešus, kuri daudz cieš, un visas Baznīcas vārdā izteikt viņiem pateicību par to, ka viņi dzīvo šajā Tuvo Austrumu reģionā. Šie kristieši ir drosmīgi cerības un mīlestības liecinieki. Viņi ir šīs Zemes sāls un gaisma. Viņi veicina izlīgšanu un piedošanu ar savu ticības piemēru, lūgšanām un aktīvo sabiedrisko darbību. Noslēgumā pāvests atzina, ka ceļojums bija liela žēlastība arī viņam pašam, un aicināja visus aizvien turpināt lūgties par Svētās Zemes kristiešiem.

J. Evertovskis / VR


Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta