Ko garīgā ziņā nozīmē saikne, kas mūs savstapēji vieno?
Heichal Shlomo centrā pie Jeruzalemes Lielās sinagogas pāvests tikās ar diviem
Izraēlas lielrabīniem, kas pārstāv sefardītu un aškenazītu tradīcijas. „Esmu ļoti
priecīgs šodien atrasties kopā ar jums,” teica Francisks, uzrunājot rabīnus Šlomo
Amaru un Dāvidu Lau. „Pateicos par sirsnīgo uzņemšanu un par viesmīlības vārdiem,
kādus man veltījāt”. Pāvests pastāstīja, ka jau Buenosairesā viņš varējis paļauties
uz daudzu brāļu ebreju draudzību. Tāpat jau pirmajos pontifikāta mēnešos ir bijusi
iespēja tikties ar dažādu ebreju organizāciju pārstāvjiem no visas pasaules.
Francisks
atzīmēja, ka šis draudzības gājums ir viens no Vatikāna II koncila augļiem, kas ir
plūkti, īpaši pateicoties deklarācijai Nostra aetate. Nākamajā gadā apritēs
50 gadi, kopš tās iznākšanas. „Esmu pārliecināts, ka tas, kas pēdējos gadu desmitos
ir norisinājies attiecībās starp ebrejiem un katoļiem, ir autentiska Dieva dāvana,
viens no Viņa paveiktajiem brīnumiem,” teica pāvests. Tomēr, kā viņš atzina, Dieva
dāvana nespētu izpausties bez daudzu drosmīgu un dāsnu cilvēku – gan ebreju, gan kristiešu
līdzdalības.
Pāvests īpaši izcēla dialoga nozīmi starp Izraēlas Lielrabinātu
un Svētā Krēsla komisiju reliģiskajām attiecībām ar ebrejiem. Šis dialogs aizsākās
līdz ar pāvesta Jāņa Pāvila II vizīti Svētajā Zemē 2002. gadā. Tātad, tam ir 12 gadi.
Šai sakarā Svētais tēvs vēlējās atsaukties uz ebreju tradīciju Bar Mitzvah,
saskaņā ar kuru dialogs ir sasniedzis pieaugušā vecumu. Tāpēc pāvests izteica pārliecību,
ka to sagaida spoža nākotne.
Francisks uzsvēra, ka runa nav tikai par savstarpējas
cieņas attiecību nodibināšanu cilvēciskā līmenī. „Gan kristieši, gan ebreji esam aicināti
uzdot dziļa satura jautājumus par to, ko garīgā ziņā nozīmē saikne, kas mūs savstarpēji
vieno,” teica pāvests un atgādināja, ka tā ir saikne, kas nāk no augšas, kas pārspēj
mūsu gribu un paliek neskarta, neraugoties uz visām attiecību grūtībām, kas, diemžēl,
ir pieredzētas vēsturē.
Romas bīskaps apliecināja, ka no Katoliskās Baznīcas
puses, bez šaubām, ir vēlēšanās pilnībā atzīt savas ticības ebrejiskās saknes. Turpinot
vērsties pie ebrejiem, pāvests izteica šādu cerību:
„Ar jūsu palīdzību paļaujos,
ka arī no ebreju puses saglabāsies, un ja iespējams, arī pieaugs interese – sevišķi
starp jaunajām paaudzēm, iepazīt kristietību. Arī šai svētītajā zemē, kurā tā atpazīst
savus sākumus.”
Noslēdzot uzrunu, Francisks piemetināja:
„Mūsu kopējā
mantojuma savstarpēja pazīšana, spēja novērtēt to, kas mūs vieno, un respekts pret
to, kas šķir, varēs kalpot par ceļvedi turpmākai mūsu attiecību attīstībai nākotnē,
ko saliekam Dieva rokās. Kopā varēsim dot lielu ieguldījumu miera labā. Kopā varēsim
liecināt strauji mainīgajā pasaulē par dievišķā Radīšanas plāna nepārejošo nozīmi.
Kopā ar neatlaidību varēsim stāties pretim jebkurai antisemītisma izpausmei un dažādām
citām diskriminācijas izpausmēm. Lai Kungs mums palīdz ar paļāvību un dvēseles nesatricināmību
staigāt Viņa ceļus! Shalom!”