Apspiesto un pamesto bērnu raudas klauvē pie mūsu sirdsapziņas

Kāda ir mūsu attieksme pret bērniem? Vai protam tos sargāt un aizstāvēt? Vai protam par viņiem parūpēties? – jautāja Svētais tēvs, uzrunājot Svētās Zemes kristiešus. Svētdienas priekšpusdienā pāvests devās uz Betlēmes Kristus Dzimšanas bazilikas laukumu, lai svinētu Euharistiju. Tur viņu gaidīja aptuveni 10 tk. Svētās Zemes ticīgo, tai skaitā, kristieši no Gazas sektora un Galilejas, kā arī vairāki simti imigrantu strādnieku no Āzijas. Līdz ar to vispārējā lūgšana Svētās Mises laikā tika nolasīta ne tikai arābu, itāļu un franču, bet arī tagalo valodā, kurā runā Filipīnās. Homīlijā Francisks uzsvēra, ka bērni ir cerības un dzīvības zīme. Viņi ir mēraukla, pēc kuras var noteikt, vai ģimene ir vesela, vai sabiedrība ir vesela, vai pasaule ir vesela.

„Betlēmē dzimušais Jēzus Bērns ir zīme, ko Dievs deva tiem, kuri gaidīja pestīšanu”, sacīja pāvests. „Uz visiem laikiem tā paliek Dieva maiguma un Viņa klātbūtnes pasaulē zīme”. Lūkasa evaņģēlijā lasām: „Un tāda jums būs zīme: jūs atradīsiet Bērnu, autiņos ietītu un silē ieliktu” (Lk 2, 12). Francisks norādīja, ka bērni arī šodien ir zīme. Kad viņi tiek pieņemti, mīlēti, sargāti, kad viņu tiesības tiek aizstāvētas, tad ģimene ir vesela, sabiedrība kļūst labāka un pasaule – cilvēciskāka. Betlēmes Bērns ir trausls tāpat kā visi jaundzimušie. Kaut arī Viņš ir Vārds, kurš tapa miesa, kurš atnāca izmainīt cilvēku sirdi un dzīvi, Viņš neprot runāt. Šis Bērns, tāpat kā visi bērni, ir vājš. Viņu jāaizstāv un Viņam jāpalīdz. Arī šodien bērnus nepieciešams pieņemt un sargāt, sākot jau ar viņu dzīvi mātes klēpī.

Pāvests atzina, ka, neskatoties uz augsti attīstītajām tehnoloģijām, mūsdienu pasaulē daudzi bērni, diemžēl, joprojām dzīvo necilvēcīgos apstākļos. Daudzi tiek apspiesti, izmantoti un visādi paverdzināti. Pārāk daudzi tiek izrauti no savas zemes un pazaudē dzīvību jūru ūdeņos, sevišķi, Vidusjūras dzelmē. „Par to visu šodien Dieva priekšā mums ir kauns!”, sacīja Francisks. „Šī Dieva priekšā, kurš kļuva Bērns”. Šajā kontekstā Svētais tēvs aicināja visus uzdot sev vairākus jautājumus: Kādi mēs esam Bērna Jēzus priekšā? Kā mēs šodien izturamies pret bērniem? Vai mēs esam kā Marija un Jāzeps, kuri uzņem Jēzu un rūpējas par Viņu ar mātišķu un tēvišķu mīlestību? Varbūt mēs esam kā Herods, kas grib Viņu iznīcināt? Vai mēs esam kā gani, kuri steigšus nometas ceļos, lai Viņu pielūgtu un pasniedz Viņam savas nabadzīgās dāvanas? Vai varbūt mēs esam vienaldzīgi? Varbūt esam retoriķi un svētuļi – cilvēki, kuri izmanto nabadzīgo bērnu attēlus peļņas dēļ? Vai mēs spējam būt ar viņiem kopā un viņu dēļ „zaudēt” savu laiku? Vai mēs protam viņus uzklausīt, aizstāvēt, lūgties par viņiem un ar viņiem? Vai drīzāk atstājam viņus novārtā, lai varētu nodarboties paši ar savām interesēm?

„Un tāda jums būs zīme: jūs atradīsiet Bērnu… Varbūt šis bērns raud! Viņš raud tāpēc, ka ir izsalcis, tāpēc, ka viņam salst, tāpēc, ka grib palikt uz rokām…” turpināja Svētais tēvs. „Arī šodien bērni raud, viņi daudz raud, un viņu raudas klauvē pie mūsu sirdsapziņas. Pasaulē, kura katru dienu izmet atkritumos tonnām pārtikas un medikamentu, bērni raud bada un viegli ārstējamu slimību dēļ. Laikā, kad tiek prasīts aizstāvēt mazgadīgos, tiek pārdoti ieroči, kas beigu beigās nonāk bērnu-zaldātu rokās; tiek pārdoti produkti, ko ir iesaiņojuši mazie strādnieki-vergi. Viņu raudas tiek apslāpētas, jo viņiem jācīnās, viņiem jāstrādā, viņi nedrīkst raudāt. Taču viņu mātes raud, Raheles raud, tās apraud viņus. Viņas apraud savus bērnus un negrib būt mierinātas (sal. Mt 2, 18)”.

Homīlijas noslēgumā Francisks vēlreiz uzsvēra, ka katrs mūsdienu bērns ir zīme, pēc kuras varam noteikt, kāda ir mūsu ģimene, mūsu sabiedrība un mūsu tauta. Atklāts un godīgs skatījums var pamudināt mūs uz jaunu dzīves veidu, izslēdzot no savu attiecību loka konfliktus, apspiešanu un patērēšanu, un veidojot tādas attiecības, kurās dominētu brālība, piedošana, izlīgšana, dalīšanās un mīlestība.

J. Evertovskis / VR


Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta