Atvērt sirdi Svētajam Garam!

„Dieva lietas nav iespējams saprast tikai ar prātu, ir jāatver sirds Svētajam Garam,” teica pāvests šīrīta Svētajā Misē. Viņš uzsvēra, ka ticība ir Dieva dāvana, taču to nav iespējams saņemt, ja dzīvojam atšķirti no Viņa tautas – no Baznīcas.

Šīsdienas Svēto Rakstu lasījumi rāda divas cilvēku grupas. Pirmajā lasījumā sastopam tos, kuri ir izkaisīti pēc Stefana nogalināšanas izcēlušos vajāšanu dēļ. „Viņi bija izkaisīti ar Evaņģēlija sēklu,” teica pāvests, „un nesa to visur”. Sākumā viņi runā tikai ar jūdiem. Vēlāk, dabiskā veidā daži no viņiem, ieradušies Antiohijā, sāka runāt arī ar grieķiem. Un tā, pamazām, viņi atvēra durvis grieķiem, pagāniem. Barnaba tika sūtīts no Jeruzalemes uz Antiohiju, lai noskaidrotu situāciju. Un visi palika apmierināti, jo Kungam tika pievienots ievērojams cilvēku daudzums.

Pāvests konstatēja, ka šie ļaudis neteica „iesim vispirms pie jūdiem, tad grieķiem, pagāniem un visiem.” Nē! Viņi ļāvās Svētā Gara vadībai. Viņi bija paklausīgi Svētajam Garam. Un tad lietas sekoja cita citai, un viņi sāka atvērt durvis visiem, arī pagāniem, kuri saskaņā ar viņos ieaudzināto mentalitāti, bija nešķīsti. Francisks norādīja, ka tā, tātad, ir pirmā cilvēku grupa – tā, kas paklausīja Svētajam Garam. Pāvests atzīmēja, ka dažreiz Svētais Gars mums liek darīt lielas lietas, gluži tāpat kā Viņš lika Filipam iet un kristīt etiopiešu galminieku, kā lika Pēterim iet un kristīt Kornēliju.

„Citreiz, Svētais Gars mūs maigi vada un mūsu tikums tad ir ļauties Svētā Gara vadībai, nepretoties Svētajam Garam, būt paklausīgiem Svētajam Garam. Un Svētais Gars šodien darbojas Baznīcā, darbojas mūsu dzīvē. Kāds no jums varētu teikt: „Nekad to neesmu redzējis!” Bet, pievērs uzmanību tam, kas notiek, kas tev nāk prātā, kas tev nāk sirdī! Vai labas lietas? Un tad tas ir Svētais Gars, kas tevi aicina iet pa šo ceļu. Ir vajadzīga paklausība! Paklausība Svētajam Garam.”

Otra grupa, kas ir rodama šīsdienas lasījumos, ir intelektuāļu grupa, kas tuvojas Jēzum svētnīcā. Tie ir likuma zinātāji. Pāvests atgādināja, ka Jēzum vienmēr ir bijušas problēmas ar šiem ļaudīm, jo viņi Viņu nekad nesaprata. Viņi riņķoja ap vienām un tām pašām lietām, jo bija iedomājušies, ka reliģija ir tikai prāta un likuma darbs. Viņuprāt, vajadzēja ievērot tikai baušļus un neko vairāk. Viņi neiedomājās, ka pastāv Svētais Gars. Tie iztaujāja Jēzu, vēlējās diskutēt. Viss viņiem bija galvā, intelektā. „Šais cilvēkos,” teica pāvests, „nav sirds, nav mīlestības un skaistuma, nav harmonijas”. Tie ir cilvēki, kas vēlas vienīgi izskaidrojumu.

„Un tu viņiem sniedz izskaidrojumu, un viņi, nepārliecināti, uzdod citu jautājumu. Un tā viņi riņķo apkārt, riņķo apkārt… Tāpat kā riņķoja ap Jēzu visu dzīvi, līdz pat brīdim, kad tiem izdevās Viņu sagūstīt un nogalināt! Viņi neatver sirdi Svētajam Garam! Viņi tic, ka arī Dieva lietas var saprast tikai ar prātu, ar idejām, ar savām idejām. Viņi ir lepni. Tie domā, ka zina visu. Un tas, kas nespēj iekļauties viņu intelekta robežās, nav īsts. Tu viņu priekšā vari atdzīvināt mironi, bet viņi vienalga netic!”

Pāvests norādīja, ka Jēzus iet tālāk un saka ļoti spēcīgu lietu: „Jūs neticat, jo neesat mana ganāmpulka avis! Jūs neticat, jo neesat no Izraeļa tautas. Jūs esat no tās aizgājuši un ienākuši intelekta aristokrātijā. Pāvests teica, ka šī attieksme aizver sirdi. Viņi bija atteikušies no savas tautas:

„Šie cilvēki bija nošķīrušies no Dieva tautas un tāpēc nevarēja ieticēt. Ticība ir Dieva dāvana! Taču ticība nāk, ja tu esi savā tautā. Ja tu esi – esi tagad – Baznīcā, ja esi sakramentu, brāļu, kopienas stiprināts. Ja tici, ka šī Baznīca ir Dieva tauta. Šie cilvēki bija attālinājušies, viņi neticēja Dieva tautai, viņi ticēja tikai savām lietām un tādā veidā bija uzcēluši visu savu likumu sistēmu, kas cilvēkus dzina projām: dzina projām un neļāva ienākt Baznīcā, tautā. Viņi nespēja ticēt! Tas ir pretošanās grēks Svētajam Garam”.

„Divas cilvēku grupas,” atgādināja pāvests, „tie, kuri izturas ar maigumu, pazemību, ar atvērtību Svētajam Garam”, un „lepnie, pašpārliecinātie, augstprātīgie, no tautas atrautie, intelekta aristokrāti, kas ir aizvēruši durvis un pretojas Svētajam Garam. Un tā nav ietiepība. Tas ir kaut kas vairāk. Tā ir nocietināta sirds! Un tas ir daudz briesmīgāk.” Raugoties uz šīm divām cilvēku grupām, pāvests aicināja lūgt Kungam paklausības Svētajam Garam dāvanu, lai varētu virzīties dzīvē uz priekšu, būt radošiem, būt priecīgiem, jo tā otra cilvēku grupa nebija priecīga. Un tad, kad ir pārāk liela stingrība, tad nav Svētā Gara. Francisks, tātad, aicināja lūgt paklausības žēlastību, un lai Svētais Gars palīdz mums aizstāvēties pret šo ļauno pašpietiekamības, lepnuma, augstprātības un sirds aizvērtības garu.

I. Šteinerte/VR