Kas mēs esam, lai aizvērtu durvis Svētajam Garam?

„Kas mēs esam, lai aizvērtu durvis Svētajam Garam?” jautāja pāvests šīrīta Svētajā Misē. Viņš atgādināja, ka Svētais Gars ir tas, kurš Baznīcai liek doties ārpus robežām. Svētais Gars pūš tur, kur Viņš vēlas, bet viens no kārdinājumiem ir aizšķērsot Viņam ceļu un virzīt to kādā vienā virzienā, nevis citā. Šis kārdinājums nav bijis svešs arī Baznīcas pirmsākumos, kā to rāda Sīmaņa Pētera pieredze. Šīsdienas lasījumā, kas ņemts no Apustuļu darbiem, pagānu kopiena pieņem Evaņģēlija vēsti, un Pēteris ir aculiecinieks Svētā Gara nonākšanai pār viņiem. Taču vispirms viņš kavējas veidot kontaktus ar to, ko vienmēr bija uzskatījis par nešķīstu, bet vēlāk viņu kritizē Jeruzalemes kristieši, kas ir neizpratnē par to, ka viņu vadonis ēda ar neapgraizītajiem un tos pat kristīja. Tas ir iekšējas krīzes brīdis, ko pāvests Francisks aprakstīja ar zināmu ironiju:

„Tās bija lietas, par kurām nedrīkstēja pat domāt. Ja rīt atnāktu, piemēram, marsiešu ekspedīcija, un daži no viņiem nāktu pie mums, mēs domātu… lūk, marsieši, vai ne? Zaļi, ar garu degunu un lielām ausīm, kā tos zīmē bērni… Un viens no viņiem teiktu „vēlos būt kristīts,” tad kas notiktu?”

Pēteris saprot savu kļūdu, kad vīzija viņu apgaismo ar fundamentālu patiesību: to, ko ir šķīstījis Dievs, neviens nedrīkst saukt par nešķīstu. Un stāstot par to pūlim, kas viņu kritizē, apustulis visus iedrošina ar šādu apgalvojumu: „Ja Dievs viņiem ir devis tādu pašu dāvanu, kā mums, ka viņi ir ieticējuši Jēzum Kristum, kas esmu es, lai pretotos Dievam?”

„Kad Kungs mums palīdz saskatīt ceļu, tad, kas mēs esam, lai teiktu: „Nē, Kungs, tas nav prātīgi! Nē, darīsim tā… Un Pēteris tai pirmajā diecēzē – pirmā diecēze bija Antiohija, pieņem šādu lēmumu: „Kas esmu es, lai liktu šķēršļus?” Skaists vārds bīskapiem, priesteriem un arī kristiešiem. Bet, kas mēs esam, lai aizvērtu durvis? Senajā Baznīcā, pat šodien, pastāv hostiārija kalpojums. Ko hostiārijs darīja? Viņš atvēra durvis, pieņēma cilvēkus, laida tālāk dievnamā. Taču nekad nav pastāvējis durvju aizvērēja kalpojums, nekad!”

Vēl šodien, atgādināja pāvests, Dievs ir atstājis Baznīcas vadību „Svētā Gara rokās”. „Svētais Gars,” turpināja Francisks, „ir tas, kurš, kā saka Jēzus, „visu iemācīs”, un liks, lai mēs atceramies to, ko mums ir iemācījis Jēzus”:

„Svētais Gars ir Dieva dzīvā klātbūtne Baznīcā, Viņš ir tas, kas Baznīcai liek iet, virzīties uz priekšu. Aizvien tālāk, aiz robežām, aizvien dziļāk. Svētais Gars ar savām dāvanām vada Baznīcu. Nav iespējams saprast Jēzus Baznīcu bez šī Iepriecinātāja, ko Kungs tāpēc ir sūtījis. Un dara šīs neiedomājamās lietas, neiedomājamās lietas! Izmantojot svētā Jāņa XXIII vārdus: tieši Svētais Gars ir tas, kurš Baznīcu aizvien atjauno atbilstoši laikam, un liek tai iet uz priekšu. Un mums, kristiešiem, ir jālūdz Kungam žēlastība būt paklausīgiem Svētajam Garam. Paklausību šim Garam, kas runā sirdī, runā uz mums dažādos dzīves gadījumos, runā ekleziālajā dzīvē, kristīgajās kopienās, runā vienmēr.”

I. Šteinerte/VR