Kristietis, kurš neliecina, kļūst sterils

“Kristietis, kurš neliecina, kļūst sterils,” apgalvoja pāvests otrdienas rīta Svētajā Misē. Homīlijā viņš pakavējās pie svētā Stefana moceklības, kas aprakstīta Apustuļu darbos. Francisks teica, ka Baznīca nav universitāte, kurā māca reliģiju, bet gan tauta, kas seko Jēzum. Tikai šādā veidā Baznīca var būt auglīga māte. Pāvests aplūkoja pirmā Baznīcas mocekļa, svētā Stefana dzīves gājumu. Arī viņš, tāpat kā Jēzus, saskārās ar tautas vadoņu greizsirdību un tie centās viņu nogalināt. Arī par viņu tiek sniegtas nepatiesas liecības un pieņemts pārsteidzīgs spriedums. Stefans viņus brīdina, ka tie pretojas Svētajam Garam. Pāvests Francisks atzīmēja, ka šiem cilvēkiem nebija miera viņu sirdīs. Tajās valdīja naids. Lūk, tāpēc, izdzirdot Stefana vārdus, viņi bija aizkaitināti. Šo naidu viņu sirdīs bija iesējis velns. Tas ir dēmona naids pret Kristu.

Šis dēmona naids, kurš pēc savas patikas izrīkojās ar Jēzu Kristu Viņa ciešanās, atkārtojas arī Stefana gadījumā. Viņa moceklībā skaidri saskatāma cīņa starp Dievu un dēmonu. No otras puses, Jēzus savējiem ir teicis, ka viņiem ir jāpriecājas par to, ka viņus vajās Viņa vārdā. Tā ir viena no svētībām. Tāpēc, kā paskaidroja pāvests Francisks, dēmons nespēj paciest Baznīcas svētumu, vai kāda cilvēka svētumu, nepastrādājot ļaunu. To viņš dara ar Stefanu, taču Stefans mirst piedodams, tāpat kā Jēzus. Pāvests turpināja skaidrot:

„Moceklība tulkojumā no grieķu valodas nozīmē arī liecība. Un tā, varam teikt, ka kristieša ceļš ved pa šīs liecības pēdām, pa šīm Jēzus pēdām, lai sniegtu liecību par Viņu, un daudzreiz šī liecība beidzas ar jaunu dzīvību. Nav iespējams saprast kristieti, kurš neliecina. Mēs neesam ideju „reliģija”, vai sterilas teoloģijas, skaistu lietu, baušļu reliģija. Nē, mēs esam tauta, kas seko Jēzum Kristum un liecina, kas vēlas sniegt Jēzus Kristus liecību, un šī liecība dažreiz nes jaunu dzīvību”.

Pēc Stefana nogalināšanas, izraisījās vardarbība pret Jeruzalemes Baznīcu. Pāvests atzīmēja, ka šie cilvēki jutās stipri un to darīt viņus mudināja dēmons. Tādējādi kristieši izklīda Jūdejā, Samarijā. Vajāšanas tiem lika doties tālumā, un tur, kur viņi ieradās, tie sludināja Evaņģēliju, liecināja par Jēzu. Tā sākās Baznīcas misija. Daudzi konvertējās, dzirdot šos ļaudis runājam. Viens no Baznīcas tēviem ir teicis: „Mocekļu asinis ir kristiešu sēkla”. Ar savu liecināšanu tie sludināja ticību:

„Liecināšana gan ikdienas dzīvē, ieskaitot grūtības, gan arī vajāšanās, nāvē, vienmēr ir auglīga. Baznīca ir auglīga un tā ir māte, kad liecina par Jēzu Kristu. Taču, tad, kad Baznīca aizveras sevī, uzskata, tā teikt, sevi par „reliģijas universitāti”, ar daudzām skaistām idejām, ar daudzām svētnīcām, ar daudziem skaistiem muzejiem un citām lietām, bet nesniedz liecību, tā paliek sterila un nedod dzīvību, ko ir saņēmusi no Jēzus Kristus”.

Pāvests piebilda, ka moceklis Stefans bija Svētā Gara pilns. Viņš brīdināja, ka nav iespējams liecināt bez Svētā Gara klātbūtnes mūsos. Smagos brīžos, kad ir jāizvēlas pareizais ceļš, kad ir jāpasaka „nē” daudzām lietām, kuras mūs kārdina, ir jālūdz Svētais Gars. Tas dara mūs stiprus, lai ietu pa liecināšanas ceļu:

„Šodien, domājot par šiem diviem tēliem – par Stefanu, kurš mirst, un par cilvēkiem, kristiešiem, kas, izvairoties no vardarbības, dodas uz visām pusēm, pajautāsim sev: kāda ir mana liecība? Vai esmu kristietis, Jēzus liecinieks, vai arī esmu vienkāršs kādas sektas numerārijs? Vai esmu auglīgs, jo sniedzu liecību, vai arī palieku sterils, jo neļauju Svētajam Garam vadīt mani uz priekšu kristīgā paaicinājuma ceļā?”

I. Šteinerte/VR