Svētais Jānis Pāvils II – Dieva Žēlsirdības pāvests, drosmīgs ticības liecinieks

„Šodien esam šeit, lai teiktu viņam: Paldies! Taču sevišķi tādēļ esam šeit pulcējušies, lai ielūkotos viņa mantojumā un saskatītu viņā drosmīgas ticības paraugu”, tā runājot par svēto Jāni Pāvilu II, sacīja kardināls Andželo Komastri. Pirmdien, 28. aprīlī, Svētā Pētera laukumā atkal kuplā skaitā pulcējās gan poļu, gan citu zemju svētceļnieki, lai piedalītos pateicības Svētajā Misē. Tā bija pateicība par pāvesta Jāņa Pāvila II kanonizāciju. Kas bija Jānis Pāvils II? Kāpēc mēs viņu tik ļoti mīlējām? Ko no viņa varam mācīties? Kādu mantojumu un piemēru viņš mums ir atstājis? Uz šiem jautājumiem savā homīlijā atbildes sniedza liturģijas celebrants, kardināls Komastri. Svinības iesākās ar Krakovas arhibīskapa, kardināla Staņislava Dziviša uzrunu. Viņš uzsvēra, ka svētais Jānis Pāvils II bija Dieva Žēlsirdības pāvests.

„Jāņa Pāvila II dzīve bija nemitīga paklausība Jēzus Kristus Evaņģēlijam. Tāpēc jūs viņu mīlējāt”, sacīja kardināls Andželo Komastri. „Jūs saskatījāt, ka viņa dzīve ir Evaņģēlijs. Tas bija Evaņģēlijs, kas deva gaismu un cerību veselām kristiešu paaudzēm”. Kardināls uzsvēra, ka jaunais svētais bija drosmīgs ticības liecinieks. Viņš bija ticības klints. Viņa ticība bija pārliecināta, stipra, patiesa un brīva no bailēm un jebkādiem kompromisiem. Iedziļinoties Jāņa Pāvila II atstātajā mantojumā, kard. Komastri norādīja uz vairākiem elementiem. Svētais drosmīgi aizstāvēja ģimeni un cilvēka dzīvību, iestājās miera labā, atklāja jauniešiem patiesās vērtības, rūpējās par aicinājumiem uz priesterību, bija liels Marijas godinātājs.

Sprediķotājs atklāja, ka svētais Jānis Pāvils II iestājās ģimenes labā ne tikai ar lūgšanām un dažādām iniciatīvām, bet, lai cik tas neizklausītos paradoksāli, arī ar savām ciešanām. Viņš dedzīgi aizstāvēja katra cilvēka dzīvību – vēl nedzimušo bērnu dzīvību, nabagu dzīvību, to, kurus skārusi vardarbība, dzīvību, slimo un veco ļaužu dzīvību. Jānis Pāvils II redzēja, kādu traģēdiju izraisa „atkritumu kultūra”, par ko pēdējā laikā bieži runā pāvests Francisks. „Jā, laikā, kad valda liels mīlestības trūkums, visvājākie tiek atmesti, jo egoisms nevar viņus paciest. Viņi tiek uzskatīti par apgrūtinājumu. Tas ir briesmīgi: tā ir civilizācijas regresa zīme!”, sacīja kard. Komastri. Vēl šodien daudziem dzīvā atmiņā palikuši Jāņa Pāvila II vārdi, ko viņš teica savas vizītes Sicīlijā laikā. Tur viņš kliedza skaļā balsī: „Tev nebūs nogalināt! Neviens cilvēks nedrīkst mīdīt kājām šīs svētās Dieva tiesības! Krustā sistā un augšāmcēlušā Kristus vārdā, šī Kristus, kurš ir ceļš, patiesība un dzīvība, vārdā saku atbildīgajiem: Atgriezieties! Kādu dienu pienāks Dieva tiesa!” Kāda ticība, kāds spēks un kāda varonība slēpās aiz šiem vārdiem! Tā bija svēta cilvēka varonība – atzina kardināls Komastri.

Viņš atgādināja, ka svētais Jānis Pāvils II mācīja, ka karš neatrisina problēmas, tieši pretēji, tās pavairo. Jauniešiem šis pāvests rādīja taisnu ceļu pie Kristus, priesterus mudināja priecāties par to, ka viņi ir priesteri un apzināties šī aicinājuma lielumu. Kad kādu dienu pie Jāņa Pāvila II ieradās kāds bijušais priesteris, kurš dzīvoja kā bezpajumtnieks, svētais nometās viņa priekšā uz ceļiem un lūdza uzklausīt grēksūdzi, lai tādā veidā no jauna atmodinātu šī priestera sirdī apziņu par priesterības cēlumu. Būdams liels Dievmātes godinātājs, Jānis Pāvils II bija pārliecināts, ka Dievmāte izglāba viņa dzīvību atentāta laikā. Viņš pilnībā uzticējās Marijai. „Svētais Jāni Pāvil lūdz par Baznīcu”, noslēgumā sacīja kard. Komastri. „Svētais Jāni Pāvil lūdz par mums, lai mēs, cieši atrazdamies ap pāvestu Francisku, būtu viena sirds un viena dvēsele, lai pasaule ticētu. Amen”.

Pateicības Svētā Mise par otrā jaunā svētā – Jāņa XXIII kanonizāciju notika Milānas aizbildņu, Svētā Ambrozija un Kārļa baznīcā, Romā. To celebrēja Bergamo bīskaps Frančesko Beski, klātesot Milānas emeritētajam arhibīskapam, kard. Dionidži Tetamandzi. Šajā dievnamā Andželo Ronkalli, nākamais svētais pāvests Jānis XXIII, 1925. gada 19. martā tika konsekrēts par bīskapu.

J. Evertovskis / VR


Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta