Pāvests Francisks Lielās piektdienas, 18. aprīļa, vakarā Romas Kolizejā vadīja tradicionālo
Krusta ceļu, kura pārdomu autors šogad ir Kampobasso-Boiano arhibīskaps Džanfranko
Marija Bregantini. 66 gadus vecais itāļu tautības Baznīcas gans ir pazīstams ar savu
stingro nostāju pret mafiju. 13 gadus viņš vadīja Lokri diecēzi, kas atrodas Kalabrijas
apgabalā, kur valda ʼndrangeta, viens no spēcīgākajiem mafijas grupējumiem. Itālijas
Bīskapu konferences ietvaros viņš vada komisiju darba, sociālo problēmu, taisnīguma
un miera jautājumos. Arhibīskapa Bregantini Krusta ceļa pārdomu temats: „Kristus vaigs,
cilvēka vaigs”.
Ievads
“Un tas, kas to redzēja, deva liecību,
un viņa liecība ir patiesa. Un viņš zina, ka runā patiesību, lai arī jūs ticētu. Jo
tas notika, lai izpildītos Raksti: nevienu kaulu Viņam nebūs salauzt. Un arī citi
Raksti saka: Tie skatīs Viņu, ko tie pārdūruši” (Jņ 19, 35-37).
Mīļotais Jēzu, Kas
nevilcinoties uzkāpi Golgātā, mīlestības piepildījums, Un ļāvi sevi sist krustā
bez žēlabām. Pazemīgais Marijas Dēls, Tu uzņēmies mūsu nakts nastu, Lai parādītu
ar kādu Gaismas daudzumu Tu vēlējies paplašināt mūsu sirdis. Tavas sāpes ir
mūsu izpirkums, Ar Tavām asarām tiek iekrāsota „Stunda”, Kurā atklājas Dieva
bezatlīdzības mīlestība. Septiņas reizes Tu piedod Un ar saviem pēdējiem Cilvēka
starp cilvēkiem elpas vilcieniem Tu mūs visus atnes pie Tēva sirds, Lai ar saviem
pēdējiem vārdiem Norādītu izpirkuma ceļu katrai mūsu sāpei. Tu, pilnībā iemiesotais,
sevi iznīcini uz Krusta Tevi apņem tikai Viņa, Māte, Kas uzticīgi „palika” zem
ešafota. Tavas slāpes ir vienmēr iedegts cerību stars, Pasniegta roka arī grēkus
nožēlojušajam noziedzniekam, Kurš šodien, pateicoties Tev, nonāks paradīzē. Mums
visiem, Krustā sistais Kungs Jēzu, Sniedz Tavu saldo, bezgalīgo Žēlsirdību, Betānijas
smaržu pāri pasaulei, dzīvības vaidu cilvēcei Un, visbeidzot atdodot mūs sava
Tēva rokās, Atver tās dzīves durvis, kura nekad nebeidzas! Amen.
Pirmā
stacija: Jēzus tiek nolemts nāvei (apsūdzošais pirksts)
No
svētā Lūkasa evaņģēlija (23, 20-25)
Un Pilāts, gribēdams Jēzu atbrīvot,
atkal runāja viņiem, bet tie kliedza, sacīdami: Sit Viņu krustā, sit Viņu krustā!
Bet trešo reizi viņš tiem teica: Ko tad Viņš ļaunu darījis? Es nekādas
vainas, kas pelna nāvi, pie Viņa neatrodu. Tāpēc es Viņu pārmācīšu un atlaidīšu. Bet
tie turpināja viņam uzmākties, skaļi kliedzot, pieprasīdami, lai Viņu sistu krustā;
un viņu kliegšana pieņēmās. Tad Pilāts nolēma izpildīt viņu lūgumu. Un viņš tiem atbrīvoja
to, kas slepkavības un sacelšanās dēļ bija ieslodzīts cietumā, ko tie bija lūguši,
bet Jēzu nodeva viņu iegribai.
Nobijies Pilāts, kurš nemeklē taisnību,
apsūdzošais pirksts un aizvien skaļākas dusmīgā pūļa klaigas ir pirmie Kristus miršanas
ceļa soļi. Nevainīgs kā jērs, kura asinis izglābj tā cietsirdīgo tautu. Tas Jēzus,
kurš ir gājis kopā ar mums, dziedinot un svētījot, tagad tiek notiesāts, piespriežot
nāves sodu. Neviens pateicības vārds no pūļa, kurš viņa vietā izvēlas Barabu. Pilātam
tas ir kļuvis par apkaunojošu gadījumu. Viņš, visā vienots ar savu varu, atdod to
pūlim un mazgā savas rokas. Atdot viņu, lai viņš tiktu sists krustā! Nevēlas vairs
neko zināt par viņu. Viņam (Pilātam) lieta ir izbeigta.
Tādejādi Jēzus ātrā
notiesāšana apvieno sevī cilvēku savstarpējās vieglās apsūdzības, virspusējos spriedumus,
mājienus un aizspriedumus, kas aizver sirdi un rada rasistisku, izslēdzošu un atmetošu
kultūru, ar anonīmām vēstulēm un šausmīgiem meliem. Apsūdzētie vienmēr atrodami pirmajās
lapās, attaisnotie atrodas pēdējā!
Un mēs? Vai mēs pratīsim iemantot taisnu
un atbildīgu sirdsapziņu, kas nekad nepagriež muguru nevainīgajiem, bet ar drosmi
vēršas pretī, aizsargājot vājos, pretojoties netaisnībai un aizstāvot aizskarto patiesību?
LŪGŠANA
Kungs
Jēzu, ir rokas, kuras atbalsta, un rokas, kuras paraksta netaisnus spriedumus.
Dari, lai Tavas žēlastības atbalstīti, mēs nevienu neatraidītu. Aizstāvi mūs
pret apmelojumiem un meliem. Palīdzi mums vienmēr meklēt patiesību, Lai mēs
vienmēr būtu vājo pusē, spējīgi sekot viņu ceļam. Un sniedz savu gaismu tiem,
kuru misija ir lietu izlemšana tiesā, lai viņi vienmēr pieņemtu taisnīgus un patiesus
spriedumus. Amen.
Otrā stacija: Jēzum liek nest
krustu (smagais krīzes koks)
No svētā apustuļa Pētera
pirmās vēstules (2, 24-25)
Viņš mūsu grēkus aiznesa savā miesā pie krusta,
lai mēs, miruši grēkiem, dzīvotu taisnībai; Viņa brūces jūs izdziedināja. Jo jūs maldījāties
kā avis, bet tagad esat atgriezti pie sava dvēseļu gana un bīskapa.
Krusta
koks ir smags, jo uz tā Jēzus nes visu mūsu grēkus. Viņš ļimst zem šī svara, kurš
ir pārāk smags vienam cilvēkam (Jņ 19, 17).
Tas ir arī visu to netaisnību smagums,
kas radīja ekonomisko krīzi ar tās smagajām sociālajām sekām – nestabilitāti; bezdarbu;
atlaišanām; naudu, kas valda nevis kalpo; finanšu spekulācijām; uzņēmēju pašnāvībām;
korupciju un augļošanu; uzņēmumiem, kas pamet savu valsti.
Šis ir darba pasaules
smagais krusts, netaisnība, kas uzlikta strādnieku pleciem. Jēzus to liek uz saviem
pleciem un māca mūs nedzīvot netaisnībā, bet būt spējīgiem, ar viņa palīdzību, būvēt
solidaritātes un cerības tiltus, lai šajā krīzē mēs nebūtu noklīdušas un pazudušas
aitas.
Tāpēc atgriezīsimies pie Kristus, mūsu dvēseļu gana un sarga. Kopā cīnīsimies
par savstarpēji vajadzīgu darbu, uzvarot bailes un atsvešinātību, atgūstot cieņu pret
politiku, meklējot kopīgu izeju no problēmām.
Tad krusts kļūs vieglāks, ja
to nesīsim kopā ar Kristu un celsim visi kopā, jo „no viņa brūcēm – kuras kļuvušas
dziļākas – esam tapuši dziedināti” (sal. 1 Pt 2, 24).
LŪGŠANA
Kungs
Jēzu, arvien tumšāka ir mūsu nakts! Nabadzība iegūst posta seju. Mums nav maizes,
ko iedot bērniem, un mūsu tīkli ir tukši. Mūsu nākotne ir neskaidra. Sagādā mums
darbu, kura nav. Atmodini mūsos taisnīguma degsmi, lai dzīve, kuru dzīvojam,
nevelkas, bet tiek dzīvota ar cieņu! Amen
Trešā stacija: Jēzus pirmo
reizi krīt zem krusta (vājums, kas atver pieņemšanai)
No
pravieša Isaja grāmatas (53, 4-5)
Bet viņš nesa mūsu grūtumus un uzņēmās
mūsu ciešanas, bet mēs viņu uzskatījām par sodītu, Dieva šaustītu un pazemotu. Bet
viņš bija ievainots mūsu grēku dēļ un mūsu noziegumu dēļ satriekts. Viņš saņēma sodu,
lai mēs gūtu mieru, caur viņa brūcēm mēs esam dziedināti.
Tas ir trausls,
ļoti cilvēcīgs Jēzus, kuru ar izbrīnu pārdomājam šajā lielo ciešanu stacijā. Bet tieši
šī Viņa pakrišana putekļos vēl vairāk atklāj viņa bezgalīgo mīlestību. Viņu no visām
pusēm spiež pūlis, ir apdullinājuši karavīru kliedzieni, uz Viņa miesas kaist pletņu
cirstās rētas, viņš ir iekšējā rūgtuma pārpilns par cilvēces milzīgo nepateicību.
Un krīt. Krīt pie zemes.
Bet šajā savā kritienā, šajā spēka trūkuma un smaguma
radītajā kritienā, Jēzus vēl vienu reizi top par Dzīves kungu. Viņš māca mūs pieņemt
mūsu trauslumu, nezaudēt dūšu, kad pakrītam, māca mūs godīgi atpazīt mūsu robežas:
„Manī ir vēlme pēc labā – saka sv. Pāvils – bet pietrūkst spējas to īstenot” (Rm 7,
18).
Ar šo iekšējo spēku, kas viņā nāk no Tēva, Jēzus mums palīdz arī pieņemt
citu trauslumu, nedusmoties par tiem, kuri ir pakrituši, nebūt vienaldzīgiem pret
tiem, kuri krīt. Un sniedz spēku neaizvērt durvis tiem, kuri klauvē pie mūsu mājām
un lūdz patvērumu, cieņu un dzimteni. Apzinoties savu trauslumu, spēsim uzņemt imigrantu
vājumu, lai viņi atrastu drošību un cerību.
Patiesi, pēdējo vakariņu netīrajā
ūdenī, t.i. mūsu vājumā, atspoguļojas patiesais Dieva attēls! Tāpēc „ikviens gars,
kurš atpazīst par miesu tapušo Jēzu Kristu, ir no Dieva” (1 Jņ 4, 2).
LŪGŠANA
Kungs Jēzu, kurš kļuvi pazemīgs, lai izpirktu mūsu vājumu, dari mūs
spējīgus veidot patiesu vienotību ar mūsu nabadzīgajiem brāļiem. Attīri mūsu
sirdis no jelkādām baiļu un ērtas vienaldzības saknēm, kas liedz mums atpazīt
Tevi imigrantos, lai mēs varētu liecināt, ka Tava Baznīca ir bez robežām, patiesa
visu māte! Amen.
Ceturtā stacija:Jēzus satiek savu Māti
(solidaritātes asaras)
No svētā Lūkasa evaņģēlija (2, 34-35)
Simeons
teica Marijai, viņa Mātei: „Viņš būs par pazušanas un augšāmcelšanās zīmi daudziem
Izraēlā, pretrunu zīme, lai atklātos daudzu siržu domas. Un arī Tavu dvēseli caurdurs
sāpju zobens.”
Priecājieties ar priecīgajiem, raudiet ar tiem,
kas raud! Esiet savstarpēji vienprātīgi! Neesiet augstprātīgi, bet pazemojieties ar
pazemīgajiem! Neesiet pārgudri paši sevī! (Rom 12, 15, 16).
Jēzus
tikšanās ar savu mammu – Mariju ir pilna emociju un plūstošu asaru. Šeit parādās neuzvaramā
mātes mīlestība, kas pārvar jebkuru šķērsli un spēj atvērt ikvienu ceļu. Bet vēl dzīvāks
ir solidaritātes un līdzdalības pilnais Marijas skatiens, kas dod spēku Dēlam. Mūsu
sirdis pārņem izbrīns, uzlūkojot Marijas lielumu, tieši viņai kļūstot par sava Dieva
un sava Kunga „tuvāko” radību.
Viņa savāc ikvienas mātes asaras par bērniem,
kuri ir tālu; par uz nāvi notiesātajiem jauniešiem; tiem, kuri devušies karā vai jau
tikuši nogalināti, it sevišķi bērniem-kareivjiem. Mēs dzirdam sirdi plosošās māšu
žēlabas par saviem bērniem, kuri mirst no ļaundabīgiem audzējiem, kuru cēlonis ir
sadedzinātie toksiskie atkritumi.
Visrūgtākās asaras! Solidāra līdzdalība bērnu
ciešanās! Mātes, kuras naktī ir nomodā, ar iedegtām lampām, it sevišķi sestdienu vakaros
baiļojoties par nenoteiktības apņemtajiem, narkotikās vai alkoholā pazudušajiem jauniešiem.
Blakus
Marijai mēs nekad nebūsim bāreņu tauta! Nekad nebūsim aizmirsti. Kā sv. Huanam Djego,
arī mums Marija sniedz savu mātišķo mierinājumu un saka: „Lai Jūsu sirds nebaidās
… Vai tad es neesmu šeit, kas esmu Tava Māte?” (Ap. pamud. Evangelii gaudium,
286).
LŪGŠANA
Esi sveicināta mana Māte, sniedz man savu svētību.
Svētī mani un visu manu māju. Lai Tev labpatīk ziedot Dievam to, kas man šodien
jādara un jāpacieš, kopā ar Taviem un Tava Vissvētākā Dēla nopelniem. Es visu
sevi piedāvāju un veltu Tev un visas manas lietas lai kalpo Tev, visu sevi lieku
zem Tava apmetņa. Mana Kundze, piepildi ar tīrību manu prātu un sirdi, un
dari, lai šajā dienā es nedaru lietas, kuras nav tīkamas Dievam. Es lūdzu
Tevi caur Tavu Bezvainīgo ieņemšanu un neaptraipīto jaunavību. Amen (Sv. Gaspare
Bertoni).
Un tie piespieda kādu garāmgājēju Sīmani Kirēnieti,
kas atgriezās no lauka, Aleksandra un Rufusa tēvu, lai tas nestu Viņa
krustu.
Gluži nejauši garām iet Sīmanis no Kirēnas. Šī tikšanās viņa dzīvē
kļūst liktenīga. Atgriezās no tīruma. Spēka pilns, bet noguris cilvēks. Tāpēc viņu
piespieda nest uz kaunpilnu nāvi notiesātā Jēzus krustu (sal. Fil 2, 8).
Šī
nejaušā tikšanās pārveido un pārtop pārdomātā un nozīmīgā sekošanā Jēzum, katru dienu
nesot savu krustu, atsakoties no sevis (sal. Mt 16, 24-25). Marks atceras Sīmani kā
divu Romas kopienā pazīstamu kristiešu – Aleksandra un Rufusa tēvu. Tēvu, kurš droši
vien savu bērnu sirdīs atstāja Jēzus krusta spēka nospiedumu. Ja Tu savu dzīvi dzīvo
pārāk cieši saspiestu, tā sapelē un izžūst. Bet ja Tu to paplašini, tā uzplaukst un
top par graudu vārpu Tev un visai sabiedrībai!
Tieši šeit ir rodama patiesā
izveseļošanās no mūsu vienmēr paslēptā egoisma. Attiecības ar citiem mūs atveseļo
un rada mistisku, kontemplatīvu brālīgumu, kas ļauj ieraudzīt tuvākā svēto lielumu,
kas ļauj atklāt Dievu ikvienā cilvēciskā būtnē, kas ļauj paciest dzīves grūtības,
balstoties uz Dieva mīlestību. Tikai atverot sirdi dievišķajai mīlestībai, saņemu
stimulu meklēt citu laimi daudzās labprātīgā darba izpausmēs – viena nakts slimnīcā;
aizdevumā bez procentiem; ģimenes lokā noslaucītā asarā; patiesā bezatlīdzības palīdzībā;
ilglaicīgā kopējā labumā, daloties darbā un maizē, uzvarot katru greizsirdības un
skaudības formu.
To mums atgādina pats Jēzus: „Visu to, ko jūs esat darījuši
kādam no maniem mazākajiem brāļiem, to jūs man esat darījuši” (Mt 25, 40).
LŪGŠANA
Kungs Jēzu, Kirēnas draugā vibrē Tavas Baznīcas sirds, kura ir kļuvusi
par mīlestības jumtu tiem, kuri slāpst pēc Tevis. Brālīgā palīdzība ir atslēga,
ar kuru šķērsot Dzīvības durvis. Neļauj, lai mūsu egoisms liek mums doties citur,
bet palīdzi mums liet mierinājuma eļļu citu brūcēs, lai mēs topam par uzticīgiem
ceļa biedriem, nebēgot un nenogurstoši izvēloties brālīgumu. Amen.
Sestā
stacija: Veronika noslauka Jēzus seju (sievišķīgais maigums)
No
Psalmu grāmatas (27, 8-9)
Mana sirds turas pie Tava vārda: „Meklējiet
Manu vaigu!” Es meklēju, Kungs, Tavu vaigu. Neapslēp no manis Savu vaigu
un neatstum Savu kalpu dusmās - Tu esi mans palīgs! Neatmet mani un neatstāj mani,
Tu Dievs, mans pestītājs!
Jēzus velkas ar pūlēm, elš. Bet viņa vaiga gaisma
paliek nemainīga. Nav apvainojuma, kas varētu stāties pretī viņa skaistumam. Spļāvieni
nav to aizēnojuši. Pļaukas nav spējušas to izdzēst. Šis vaigs šķiet kā liesmojošs
krūms, kurš, ik reizi, kad to aizvaino, spēj izliet glābšanas gaismu. No Mācītāja
acīm līst klusas asaras. Viņš nes pamestības smagumu. Tomēr Jēzus iet uz priekšu,
neapstājas, negriežas atpakaļ. Stājas pretī apspiešanai. Cietsirdība ir viņu satraukusi,
bet Viņš zina, ka viņa nāve nebūs bezjēdzīga!
Jēzus apstājas sievietes priekšā,
kura nāk viņam pretī bez minstināšanās. Tā ir Veronika, patiesā maiguma sievišķīgais
vaigs!
Šeit Kungs iemieso mūsu vajadzību pēc bezatlīdzības mīlestības, lai
mēs caur rūpēm un gādību justos mīlēti un aizsargāti. Šīs radības glāsti tiek slacīti
ar Jēzus dārgajām asinīm un šķietami notīra ciešanu stundās saņemto apgānīšanu. Veronikai
izdodas pieskarties saldajam Jēzum, aizskart viņa gaišumu. Ne tikai lai palīdzētu,
bet arī lai piedalītos viņa ciešanās. Jēzū viņa atpazīst ikvienu tuvāko, kas ir jāmierina
ar maiguma pilnu pieskārienu, lai nokļūtu līdz to cilvēku sāpju vaidiem, kuri nesaņem
palīdzību, nedz pat līdzjūtības siltumu. Un mirst vienatnē.
LŪGŠANA
Kungs
Jēzu, cik smaga ir to atsvešinātība, par kuriem domājām, ka viņi būs mums līdzās
bēdu dienās! Bet Tu, apņem mūs ar to audeklu, kas nes Tavu vērtīgo asiņu nospiedumu,
kuras Tu izlēji Tavā pamestības ceļā, kurā arī Tu cieti netaisnīgi. Bez
Tevis mums nav un mēs nespējam sniegt jelkādu atvieglojumu. Amen.
Septītā
stacija: Jēzus krīt otro reizi (mocību un cietuma raizes)
No
Psalmu grāmatas (118, 11. 12-13. 18)
Viņi bija apgājuši man visapkārt...Viņi lidoja ap mani kā bišu spieti, bet viņi izdzisa kā uguns ērkšķos. Tā Kunga
Vārdā es viņus uzveicu. Mani grūstin grūda, lai es kristu, bet Kungs man palīdzēja.Kungs mani gan smagi pārmācīja, bet tomēr nenodeva nāvei.
Patiesi
Jēzū piepildās visi senie pravietojumi par pazemīgo un paklausīgo kalpu, kurš ņem
uz saviem pleciem visu mūsu lielo sāpju vēsturi. Un tā Jēzus, ar spēku virzīts uz
priekšu, sabrūk zem apspiešanas nespēka, vardarbības apņemts un ielenkts, jau pavisam
bez spēka. Vēl vairāk viens, vēl dziļāk tumsā! Saplosītu miesu, nespēcīgiem kauliem.
Viņā
atpazīstam visu cietumnieku rūgto pieredzi, kuri atrodas jebkurā cietumā, ar visām
tā necilvēciskajām pretrunām. Ielenkti un ierobežoti, „ar spēku piespiesti krist”.
Cietums šodien vēl joprojām tiek turēts tālu, aizmirsts, pieklājīgās sabiedrības atmests.
Pastāv birokrātijas aplamība, taisnīguma lēnīgums. Pārapdzīvotība ir kā dubults sods,
tās ir saasinātas ciešanas, netaisnīga apspiešana, kas pārņem miesu un kaulus. Daži
– daudzi! – to neiztur … Un arī tad, kad kāds no mūsu brāļiem iznāk, mēs viņu joprojām
uzskatām par „bijušo cietumnieku”, tādejādi aizverot viņam durvis uz sociālo reintegrāciju,
izpērkot savu vainu ar darbu.
Vēl nepieņemamāka ir spīdzināšanas prakse, kas
diemžēl vēl joprojām daudzveidīgos veidos ir sastopama dažās zemēs. Tas pats notika
ar Jēzu – arī Viņu karavīri piekāva un pazemoja, spīdzināja ar ērkšķu kroni, nežēlīgi
šaustīja.
Cik patiesi šodien, vērojot šo kritienu, skan Jēzus vārdi: „Es biju
cietumā un jūs atnācāt mani apmeklēt” (Mt 25, 36). Katrā cietumā, blakus katram spīdzinātajam,
vienmēr ir Viņš, ieslodzīts un spīdzināts – cietošais Jēzus. Arī tad, kad mēs tiekam
smagi pārbaudīti, Viņš ir mūsu palīdzība, lai mēs neļautos bailēm. Mēs tiekam pacelti
tikai kopā, kopā ar labiem darbiniekiem, brīvprātīgo brālīgās rokas atbalstīti un
pilsoniskās sabiedrības pacelti, kura atzīst tās daudzās netaisnības, kas notiek aiz
cietuma mūriem.
LŪGŠANA
Kungs Jēzu, mani pārņem neierobežotas emocijas,
redzot Tevi krītam pie zemes manis dēļ. Nekādu nopelnu, daudz grēku, pretrunu,
vājuma. Un atbildē – tik sevišķa mīlestība! Ārpus sabiedrības, apvainojumu
nonāvētus, Tu mūs vienmēr esi svētījis. Mēs esam svētīgi, ja šodien esam šeit,
pakrituši uz zemes ar Tevi, atpirkti no soda. Dari tā, lai mēs nebēgtu no mūsu atbildības,
dāvā mums iespēju dzīvot Tavā pazemojumā, drošībā no jebkuras visvarenības
pazīmes, lai atdzimtu jaunā dzīvē kā būtnes, kuras radītas Debesīm. Amen.
Astotā
stacija: Jēzus satiek Jeruzalemes sievietes, kas raud par Viņu (līdzdalība,
nevis līdzjūtība)
No svētā Lūkasa evaņģēlija (23, 27)
Jeruzalemes
meitas, neraudiet par mani, bet raudiet pašas par sevi un saviem bērniem!
Ciešanu
ceļā sieviešu tēli ir kā iedegti lukturīši. Uzticīgas un drosmīgas sievietes, kuras
neļauj sargiem sevi iebaidīt un kuras neatbaida Labā Mācītāja brūces. Viņas ir gatavas
viņu satikt un mierināt. Jēzus ir tur, viņu priekšā. Ir tādi, kas viņu, uz zemes bezspēkā
sabrukušu, mīda. Bet sievietes ir tur, gatavas sniegt viņam saldos sirds pukstus,
kurus sirds vairs nespēj iegrožot. Sākumā sievietes vēro viņu no attāluma, bet pēc
tam tuvojas, kā to dara ikviens draugs, katrs brālis un māsa, kad uzzina ka mīļotajam
cilvēkam ir problēmas.
Jēzu aizskar viņu rūgtās raudas, bet viņš aicina sievietes,
lai viņu sirdis netiek pārpildītas, redzot viņu nomocītu, lai viņas vairs nav raudošas,
bet ticīgas sievietes! Viņš prasa dalību sāpēs, nevis sterilu un raudulīgu līdzjūtību.
Vairs nekādu žēlabu, bet atdzimšanas vēlmi, vēlmi skatīties uz priekšu, doties uz
priekšu ar ticību un cerību, uz to rīta gaismu, kas vēl žilbinošāka uzausīs pār to
galvām, kuri iet, vēršot skatu uz Dievu. Lai raudam paši par sevi, ja neticam tam
Jēzum, kurš mums sludināja Pestīšanas valstību. Lai raudam par saviem vēl neizsūdzētajiem
grēkiem.
Un vēl, lai raudam par tiem vīriešiem, kas izgāž uz sievietēm to vardarbību,
kas ir viņos. Lai raudam par baiļu un izmantošanas verdzībā dzīvojošajām sievietēm.
Nepietiek ar sišanu krūtīs un līdzjūtību. Jēzum vajag vairāk. Sievietes ir jāiedrošina
tā, kā to darīja viņš, jāmīl kā neaizskarama dāvana visai cilvēcei. Lai mūsu bērni
augtu ar patiesu cieņu un cerību.
LŪGŠANA
Kungs Jēzu, apstādini to roku,
kura sit sievieti! Kad viņas ir kļuvušas par vardarbības upuriem, pacel viņu sirdis
no izmisuma bezdibeņa. Apmeklē viņas, kad viņas ir vienas savās žēlabās. Un atver
mūsu sirdis, lai spējam dalīties ikviena sāpēs patiesi un uzticīgi, pāri pār dabisko
līdzjūtību, lai mēs taptu par patiesas brīvības rīkiem. Amen. Devītā
stacija: Jēzus krīt trešo reizi (uzvarēt slikto nostaļģiju)
No
svētā apustuļa Pāvila vēstules romiešiem (8, 35. 37)
Kas tad mūs spēj šķirt
no Kristus mīlestības? Vai bēdas vai apspiešanas, vai bads, vai kailums, vai briesmas,
vai vajāšanas, vai zobens? Bet visā mēs uzvaram Viņa dēļ, kas mūs mīlējis.
Svētais Pāvils uzskaita savus pārbaudījumus, bet zina, ka pirms viņa ir
gājis Jēzus, kurš savā ceļā uz Golgātu krīt vienu, divas, trīs reizes. Likstu, vajāšanu,
zobena salauzts, krusta koka nospiests. Izsmelts! Šķiet saka to pašu, ko mēs tik daudzos
grūtos brīžos: „Es vairs nevaru!”
Tas ir vajāto, mirstošo, uz nāvi slimo, zem
smagām važām apspiesto sauciens.
Bet Jēzū ir redzams arī viņa spēks: „Ja ir
aizskarts, tad vēl jutīs žēlumu” (Raud 3, 32). Viņš rāda mums, ka vienmēr pārbaudījumos
ir klātesošs viņa mierinājums, kaut kas, kas pazib „aiz” cerībā. Kā tas ir atzarojot
kokus, ko Debesu Tēvs gudri izmanto, lai zari nestu augļus (sal. Jņ 15, 8). Nekad,
lai aplauztu, bet gan, lai koks atkal ziedētu. Kā māte gaidībās, kad ir pienākusi
viņas stunda – dzemdībās cieš, vaid un viņai ir grūti. Bet zina, ka tas ir jaunās
dzīves, pavasara ziedu spēks, tieši pateicoties šai atzarošanai. Lai pārdomas
par pakritušo, bet piecelties spējīgo Jēzu, palīdz mums pārvarēt to noslēgšanos, ko
bailes par rītdienu ir atstājušas mūsu sirdī, it sevišķi šajā krīzes laikā. Pārvarēsim
slikto nostaļģiju pēc pagātnes, nekustīguma komfortu, to „tas vienmēr ir ticis darīts
tā!” Tas Jēzus, kurš grīļojas un krīt, bet pēc tam pieceļas, vieš pārliecību par cerību,
kura, dziļas lūgšanas barota, piedzimst tieši pārbaudījumos, nevis pēc pārbaudījumiem
vai bez pārbaudījumiem! Pateicoties viņa mīlestībai, mēs būsim vairāk nekā uzvarētāji!
LŪGŠANA
Kungs
Jēzu, lūdzu, pacel no putekļiem nabagu, pacel no atkritumiem trūcīgos, liec
tiem sēdēt blakus pasaules vadītājiem un ierādi viņiem godības sēdekli. Pārlauz
vareno velves un piepildi ar drosmi vājos, jo tikai Tu mūs dari bagātus caur savu
nabadzību (sal. 1 Sam 2, 4-8; 2 Kor 8, 9) Amen.
Desmitā stacija: Jēzus tiek
noģērbtas drēbes (vienība un cieņa)
No svētā Jāņa
evaņģēlija (19, 23-24)
Bet kareivji, .... paņēma viņa drēbes un sadalīja
četrās daļās, katram kareivim pa daļai, un paņēma arī svārkus. Bet svārki nebija šūti,
bet gan austi vienā gabalā no augšas līdz apakšai. Tāpēc tie sacīja viens otram: „Negriezīsim
tos, bet metīsim kauliņus, kuram tie piederēs”. Tā piepildījās Rakstu vārdi: „Viņi
sadalīja savā starpā manas drēbes, bet par maniem svārkiem meta kauliņus”.
Neatstāj
nevienu auduma gabalu, kas segtu Jēzus miesu. Viņu izģērbj. Viņam nebija nedz mēteļa,
nedz tunikas, nedz jelkāda apģērba. Izģērbšana ir galīgais pazemojums. Viņu sedza
tikai asinis, kas straumēm plūda no viņa dziļajām brūcēm.
Tunika paliek vesela
– kā Baznīcas vienotības simbols, vienotība, kuru var atrast pacietīgi ejot, ar rūpīgi
veidotā, katru dienu radītā mierā, audeklā, kas sastāv no brālīguma zelta diegiem,
caur samierināšanos un savstarpējo piedošanu.
Nevainīgi izģērbtajā un spīdzinātajā
Jēzu atpazīstam visu nevainīgo, it sevišķi mazāko, aizskarto cieņu. Dievs neaizliedza
sava izģērbtā ķermeņa pielikšanu pie krusta, Viņš to izdarīja, lai izpirktu ikvienu
netaisnīgi aizsegto vardarbību un lai paradītu, ka arī Viņš, Dievs, neatgriezeniski
un bez ierobežojumiem ir upuris kopā ar upuriem.
LŪGŠANA
Kungs Jēzu,
gribam atgriezties un būt nevainīgi kā bērni, lai varētu ienākt debesu valstībā,
attīrīti no mūsu netīrumiem un elkiem. Izrauj no mūsu krūtīm cieto šķelšanās
sirdi, kas dara mazāk ticamu Tavu Baznīcu. Dod mums jaunu sirdi un jaunu garu,
lai mēs dzīvotu saskaņā ar Taviem priekšrakstiem, ievērotu un ieviestu dzīvē
Tavus likumus. Amen.
Un tie, piesituši
Viņu krustā, izdalīja Viņa drānas, mezdami kauliņus, kam ko saņemt. Bet tā bija trešā
stunda, kad Viņu piesita krustā. Un bija uzrakstīts Viņa vainas apzīmējums: „Jūdu
Ķēniņš”. Un līdz ar Viņu tie sita krustā divus slepkavas: vienu labajā,
otru kreisajā pusē. Tā izpildījās Raksti, kas saka: Un ļaundariem Viņš tika pieskaitīts.
Un
viņu sita krustā! Neliešu, nodevēju, izbēgušo vergu sods. Tas ir sods, kas bija sagatavots
mūs Kungam Jēzum – rupjas naglas; caururbjošas sāpes; mātes sāpes; kauns, ka viņu
novieto starp diviem noziedzniekiem; apģērbs kā trofeja sadalīts starp kareivjiem
un rupjās garāmgājēju nievas: „Izglāba citus, bet nevar izglābt sevi! Nokāp tagad
no krusta un mēs ticēsim viņam” (Mt 27, 42).
Un viņu sita krustā! Jēzus nenokāpj,
nepamet krustu. Paliek, līdz galam uzticīgs Tēva gribai. Mīl un piedod.
Arī
šodien, tāpat kā Jēzus, daudzi mūsu brāļi un māsas ir piekalti ciešanu gultai, slimnīcās,
pansionātos, mūsu ģimenēs. Tas ir pārbaudījumu laiks, rūgtās vientulības un arī bezcerības
dienās: „Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis?” (Mt 27, 46).
Lai
mūsu roka nekad nenodara sāpes, bet vienmēr pietuvina, mierina un ir līdzās slimajiem,
paceļot viņus no ciešanu gultas. Slimība nelūdz atļauju. Tā vienmēr piemeklē negaidīti.
Nereti satricina, ierobežo skatienu, ir smags pārbaudījums cerībai. Tās žults ir rūgta.
Tikai tad, ja atrodam mums blakus kādu, kurš mūs uzklausa, ir mums blakus, apsēžas
pie mūsu gultas…. Tikai tad slimība var kļūt par lielu gudrības skolu, tikšanos ar
pacietīgo Dievu. Kad kāds mīlestībā uzņemas mūsu vājumu, tad arī sāpju nakts atveras
krustā sistā un augšāmceltā Kristus lieldienu gaismai. Tas, kas cilvēciski ir nosodījums,
spēj pārtapt pestījošā ziedojumā mūsu kopienu un ģimeņu labumam. Sekojot svēto piemēram.
LŪGŠANA
Kungs
Jēzu, neesi tālu no manis, apsēdies uz manu ciešanu gultas un esi man blakus.
Neatstāj mani vienu, pasniedz savu roku un pacel mani! Es ticu, ka Tu esi
Mīlestība, un es ticu, ka Tava griba ir Tavas mīlestības izpausme; tāpēc es
uzticos Tavai gribai, tāpēc es uzticos Tavai mīlestībai. Amen.
Divpadsmitā
stacija: Jēzus mirst pie krusta (vaids – septiņi vārdi)
No
svētā Jāņa evaņģēlija (19, 28-30)
Pēc tam Jēzus, zinādams, kas viss jau
ir izpildīts, lai piepildītos Raksti, sacīja: „Man slāpst”. Tur bija nolikts trauks,
pilns ar etiķi. Tāpēc tie uzsprauda uz izapa stiebra ar etiķi piepildītu sūkli un
pacēla to viņam pie mutes. Ieņēmis etiķi, Jēzus sacīja: „Ir piepildīts!” Un, galvu
noliecis, viņš atdeva garu.
Jēzus septiņi vārdi uz krusta ir cerības meistardarbs.
Jēzus lēnām, ar soļiem, kuri ir arī mūsējie, virzās cauri nakts tumsai, lai ticības
pilns mestos Tēva rokās. Tie ir mirstošo vaidi, izmisušo saucieni, zaudētāju lūgumi.
Tas ir Jēzus!
„Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis?” (Mt 27,
46). Tas ir Ījaba sauciens, tas ir ikviena likstu piemeklēta cilvēka sauciens. Un
Dievs klusē. Klusē, jo Viņa atbilde ir tur, pie krusta – tas ir Viņš, Jēzus, Dieva
atbilde, mīlestības dēļ iemiesojies Vārds.
„Atceries mani … „ (Lk 23,42). Par
ciešanu biedru padarītā ļaundara brālīgais sauciens ietiecas Jēzus sirdī, tajā atskan
viņa paša ciešanu atbalss. Un Jēzus uzklausa šo lūgumu: „Šodien Tu būsi ar mani paradīzē”
(Lk 23, 42-43). Citu ciešanas mūs vienmēr atpestī, jo liek mums iziet ārpus sevis.
„Sieviete,
lūk, tavs dēls! … „ (Jņ 19, 26). Bet bailes sarāva Marija, Māte, kura kopā ar Jāni
bija zem krusta. Viņa piepilda ar maigumu un cerību. Jēzus vairs nejūtas viens. Tāpat
ir arī ar mums, ja blakus mūsu ciešanu gultai atrodas tie, kuri mūs mīl. Uzticīgi.
Līdz beigām.
„Man slāpst” (Jņ 19, 28). Kā bērns, kurš lūdz mātei padzerties,
kā drudzī degošs slimnieks … Jēzus slāpes ir visu pēc dzīves, brīvības un taisnīguma
izslāpušo slāpes, tās ir visvairāk izslāpušā – Dieva slāpes, kurš daudz, daudz vairāk
nekā mēs, slāpst pēc mūsu pestīšanas.
„Ir piepildīts!” (Jņ 19, 30). Viss –
ikviens vārds, žests, pravietojums, ikviens Jēzus dzīves brīdis. Gobelēns ir pabeigts.
Tūkstoš mīlestības krāsu tagad skaisti zaigo. Nekas nav gājis zudumā. Nekas nav izmests.
Viss ir kļuvis par mīlestību. Viss ir piepildīts par Tevi un par mani! Un tagad arī
nāvei ir jēga!
„Tēvs, piedod viņiem, jo viņi nezina, ko dara” (Lk 23, 34).
Tagad varonīgi Jēzus atbrīvojas no nāves bailēm. Ja dzīvojam bezatlīdzības mīlestībā,
viss ir dzīvs. Piedošana atjauno, atveseļo, pārveido un mierina! Rada jaunu tautu.
Aptur karus.
„Tēvs, tavās rokās es atdodu savu garu” (Lk 23, 46). Vairs nav
izmisuma. Bet pilnīga uzticēšanas sava Tēva rokās, ērti iekārtojoties viņa sirdī.
Jo Dievā beidzot katra šķelšanās izbeidzas vienotībā!
LŪGŠANA
Ak Dievs,
kurš Kristus, mūsu Kunga, ciešanās esi mūs atbrīvojis no nāves un visai cilvēcei
nodotā senā grēka mantojuma, atjauno mūs pēc sava Dēla attēla; un kā mēs ar
savu piedzimšanu sevī nesām zemes cilvēka attēlu, tā, caur Tavu Garu, dari,
lai nesam debesu cilvēka attēlu. Caur Kristu mūsu Kungu. Amen.
Trīspadsmitā
stacija: Jēzu noņem no krusta (mīlestība ir stiprāka par nāvi)
No
svētā Mateja evaņģēlija (Mt 27, 57-58)
Vakarā nāca kāds bagāts cilvēks no
Arimatejas, vārdā Jāzeps, kas arī bija kļuvis par Jēzus mācekli. Šis nogāja pie Pilāta
un izlūdzās Jēzus miesas. Tad Pilāts pavēlēja tās viņam atdot.
Pirms
apbedīšanas kapā, Jēzu beidzot atdod savai Mātei. Tas ir ievainotas sirds attēls,
kura mums saka, ka nāve nevar liegt pēdējo mātes skūpstu savam dēlam. Pārliekusies
pār Jēzus ķermeni, Marija pazaudē sevi visaptveroši skaujot Viņu. Šo ainu vienkārši
sauc „Pieta” (Līdzjūtība). Tā ir sirdi plosoša, bet parāda, ka nāve nesagrauj mīlestību.
Jo mīlestība ir stiprāka par nāvi! Tīra mīlestība ir paliekoša. Ir pienācis vakars.
Kauja ir uzvarēta. Mīlestība nav tikusi izniekota. Kurš ir gatavs ziedot savu dzīvi
Kristum, to atradīs. Pārveidotu, aiz nāves.
Asaras un asinis sajaucas šajā
traģiskajā nodevumā. Kā mūsu ģimeņu dzīve, kuru reizēm caur negaidītiem un sāpīgiem
zaudējumiem, it sevišķi mirstot bērniem, caurvij neizmērojams tukšums.
„Pieta”
nozīmē arī būt tuvu brāļiem, kuri sēro un nevar nomierināties. Tā ir liela labdarība
rūpēties par tiem, kuri cieš savā ievainotājā ķermenī, depresijas nomāktajā prātā,
izmisušajā garā. Mīlēt līdz pašām beigām ir augstākā mācība, kuru mums ir atstājuši
Jēzus un Marija. Caur mirušā Jēzus un viņa sāpju pilnās mātes apskāvienu mums tiek
nodots ikdienas brālīgais mierināšanas uzdevums.
LŪGŠANA
Ak sāpju pilnā
Jaunava, Tu mūsu svētnīcās mums atklāj savu gaismas pilno vaigu, vienlaicīgi
ar uz debesīm vērstām acīm un atvērtām rokām sniedz Tēvam kā priesteriska
upura zīmi savu Dēlu Jēzu kā atpestījošu upuri, atklāj mums sava pēdējā uzticīgā
apskāviena saldumu, un sniedz mums savu mātišķo mierinājumu, lai ikdienas
ciešanas nekad nepārtrauktu cerību par dzīvi pēc nāves. Amen. Četrpadsmitā
stacija: Jēzu ievieto kapā (jaunais dārzs)
No svētā
Jāņa evaņģēlija (19, 41-42)
Bet tajā vietā, kur Viņu piesita krustā, bija
dārzs un dārzā – jauns kaps, kurā vēl neviens nebija guldīts. Tur guldīja
Jēzu.
Tas dārzs, kurā atrodas kaps, kurā tiek apbedīts Jēzus, atgādina
citu dārzu – Ēdenes dārzu. Dārzu, kurš nepaklausības dēļ pazaudēja savu skaistumu
un tapa pamests, vairs ne dzīves, bet nāves vieta.
Mežonīgie zari, kuri neļauj
mums ieelpot Dieva gribu, kā pieķeršanās naudai, lepnumam, dzīves izšķiešanai, tiek
tagad nogriezti un uzpotēti Krusta kokam. Un tas ir jaunais dārzs – zemē ieliktais
krusts!
No turienes Jēzus varēs visu atgriezt dzīvē. Kad viņš atgriezīsies
no elles dzīlēm, kur sātans ir ieslēdzis daudzas dvēseles, sāksies visu lietu atjaunotne.
Tas kaps simbolizē vecā cilvēka beigas. Tieši tāpat kā Jēzum, arī mums Dievs ir atļāvis,
ka viņa bērni netiek sodīti ar neatgriezenisku nāvi. Kristus nāvē sagrūst visi uz
alkatības un cietsirdības pamata pastāvošie ļaunuma troņi.
Nāve mūs atbruņo,
liek saprast, ka esam pakļauti dzīvei uz zemes, kurai pienāks gals. Tieši šīs kapā
guldītās Jēzus miesas priekšā mēs saprotam, kas mēs esam. Būtnes, kurām, lai nemirtu,
ir vajadzīgs savs Radītājs.
Klusums, kas apņem to dārzu, ļauj mums saklausīt
vieglas vēsmas čukstus: „Es esmu dzīvība un esmu ar jums” (sal Izc 3, 14). Tempļa
aizkars ir pārplīsis, beidzot mēs redzam mūsu Kunga vaigu! Un, lai nebūtu apmulsuši,
pat nāves priekšā, zinām visu Viņa vārdu – žēlastība un uzticība, jo Dieva Dēls starp
mirušajiem tika izglābts (sal. Ps 88, 6).
LŪGŠANA
Sargā mani, ak Dievs,
Tevī patveros. Tu esi mana mantojuma daļa un mans biķeris, Tavās rokās ir
mana dzīvība. Tevi turu vienmēr sev priekšā kā savu Kungu, esi man pie labās
rokas, netikšu satricināts. Tāpēc mana sirds priecājas un slavē mana dvēsele,
arī mana miesa atdusas mierīgi. Neatstāj mani dzīvu pazemē, neļauj, lai
Tavs kalps ierauga pazemi. Rādīsi man dzīves ceļu, pilnu prieka Tavā klātbūtnē,
bezgalīgu saldumu pie Tavas labās rokas. Amen. (sal. Ps 15).