Atvērties pestīšanai, kas nāk vienīgi no Dieva un no ticības!
„Jēzus laikā pastāvēja vadošā klase, kas bija attālinājusies no tautas, bija to „atstājusi”,
un nebija spējīga ne uz ko citu, kā uz savas ideoloģijas piekopšanu un iegrimšanu
korupcijā,” atzīmēja pāvests Francisks, šorīt Svētajā Misē tiekoties ar Itālijas parlamentāriešiem.
Dievkalpojums šoreiz noritēja pie Svētā Pētera katedras altāra Vatikāna bazilikā.
Šeit bija sapulcējušies 493 parlamenta locekļi.
Partiju intereses. Iekšējās
cīņas. Tie, kas bija pie varas Jēzus laikā, savus spēkus koncentrēja iepriekš minētajām
lietām, tāpēc, kad Mesija parādījās viņu acu priekšā, tie Viņu neatzina. Vēl jo vairāk,
viņi Jēzu apsūdzēja kā dziednieku, kas biedrojas ar Sātanu. Pāvesta vārdus šīrīta
dievkalpojumā klausījās lielākā Itālijas parlamentāriešu daļa, to skaitā deviņi ministri,
kā arī Senāta un Deputātu kameras prezidenti Pjero Grasso un Laura Boldrini.
Pirmais
šīsdienas Svēto Rakstu lasījums no Jeremija grāmatas rāda pravieti, kas izsaka Dieva
neapmierinātību ar tā laika paaudzi, kura nepieņēma Viņa vēstnešus, bet kura attaisno
savus grēkus. Viņi bija pagriezuši Dievam muguru un Kungu tas sāpina. Šī realitāte
tiek atspoguļota arī Evaņģēlija lasījumā, kurā vēstīts par aklumu Dieva priekšā, jo
īpaši no tautas pārvaldnieku puses:
„Šo ļaužu, šī cilvēku grupējuma sirds ar
laiku nocietinājās tik ļoti, ka nebija iespējams dzirdēt Kunga balsi. Un no grēciniekiem
viņi ieslīga vēl dziļāk un kļuva korumpēti liekuļi. Korumpētajam atgriezties ir ļoti
grūti. Grēciniekam jā, jo Kungs ir žēlsirdīgs un mūs visus gaida. Taču korumpētais
ir iecentrējies uz savām lietām, un tie bija korumpētie. Un tāpēc viņi attaisno sevi,
jo Jēzus ar savu vienkāršību, taču ar savu Dieva spēku, tiem traucēja”.
Pāvests
Francisks norādīja, ka tie ir cilvēki, kas ir nomaldījušies no ceļa. Viņi pretojās
no Kunga mīlestības izrietošajai pestīšanai un bija aizslīdējuši prom no ticības,
bija aizslīdējuši no ticības teoloģijas uz pienākumu teoloģiju.
„Viņi atteicās
no Kunga mīlestības un šī atteikšanās viņus vadīja nevis pa brīvības dialektikas ceļu,
ko piedāvāja Kungs, bet pa nepieciešamības loģikas ceļu, kur Kungam nav vietas. Brīvības
dialektikā ir klātesošs labais Kungs, kas mūs mīl, kas mūs tik ļoti, ļoti mīl! Taču
nepieciešamības loģikā Dievam nav vietas: ir jādara, ir jādara, ir jādara… Viņi bija
kļuvuši par rīcības vergiem. Bija kļuvuši par labu manieru, bet ļaunu ieradumu vīriem.
Jēzus tos sauc par „izbalsinātiem kapiem”.
Noslēgumā pāvests akcentēja, ka
Gavēņa laiks ir atgādinājums par Dieva mīlestību uz visiem cilvēkiem, un par to, ka
visiem ir jācenšas šai mīlestībai atvērties:
„Šai Gavēņa laika ceļā mums visiem
nāks par labu padomāt par šo Kunga aicinājumu uz mīlestību, par šo brīvības dialektiku,
kurā pastāv mīlestība, un pajautāt: „Bet, vai es esmu uz šī ceļa? Vai arī man draud
briesmas, ka sevi attaisnoju un eju par citu ceļu?” Pa ceļu, kas neved uz nekādu apsolījumu…
Un lūgsim Kungu, lai Viņš dod mums žēlastību vienmēr iet pa pestīšanas ceļu, atvērties
pestīšanai, kas nāk vienīgi no Dieva, no ticības, nevis no tā, ko piedāvāja šie „pienākuma
doktori”, kas bija pazaudējuši ticību un valdīja pār tautu ar šo pastorālo pienākuma
teoloģiju”.
I. Šteinerte/VR
Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce
uz Vatikāna radio obligāta