Kungs mūs atpestī, kad esam atstumti

„Lai saņemtu pestīšanu, baušļu ievērošana vien nelīdzēs, bet ir jābūt pazemībai vienmēr just nepieciešamību pēc Dieva dziedināšanas,” šādu atziņu izteica pāvests Francisks pirmdienas rīta dievkalpojumā. „Neviens pravietis nav cienīts savā tēvzemē”, saka Jēzus saviem līdzpilsoņiem – Nācaretes iedzīvotājiem, kuru vidū Viņš nevarēja veikt brīnumus, jo viņiem nebija ticības. Jēzus atceras divas Svēto Rakstu epizodes – sīrieša Nāmana izdziedināšanu no spitālības pravieša Eliseja laikā un pravieša Elijas tikšanos ar Sidonas Sareptas atraitni, kas tika paglābta no neražas. Pāvests paskaidroja, ka spitālīgie un atraitnes tai laikā bija atstumti. Un tomēr, šie divi atstumtie, pieņemot praviešus, tika izglābti. Savukārt, nācarieši nepieņēma Jēzu, jo viņi bija tik pārliecināti par savu ticību, tik droši savā baušļu ievērošanā, ka viņiem nebija vajadzības pēc citas pestīšanas.

„Tā ir baušļu ievērošanas bez ticības drāma: „Es glābjos pats, jo katru sabatu eju uz sinagogu, cenšos paklausīt baušļiem, un lai neviens man nesaka, ka tas lepras slimnieks, vai tā atraitne ir labāki par mani!” Tie bija atstumtie! Un Jēzus mums grib teikt: „Bet, pielūko, ja tu nepaiesi malā, ja nejutīsies atstumts, tad tev nebūs pestīšanas”. Tā ir pazemība, pazemības ceļš: justies tik atstumtiem, ka mums rodas vajadzība pēc Kunga pestīšanas. Tikai Viņš izglābj, nevis priekšraksti, ko ievērojam. Un tas viņiem nepatika, viņi dusmojās un gribēja Jēzu nogalināt”.

Pāvests atgādināja, ka tādas pašas dusmas sākumā pārņēma Nāmanu, jo Eliseja aicinājumu septiņas reizes nomazgāties Jordānā, lai izdziedinātos no spitālības, viņš uzskata par smieklīgu un pazemojošu. Kungs viņam prasa veikt pazemības žestu, paklausīt kā bērnam, kļūt smieklīgam. Nāmans sadusmojies aiziet, taču vēlāk, kalpu pārliecināts, atgriežas un dara, kā licis pravietis. Šis pazemības žests viņu izdziedina. „Un tā ir šodienas vēsts, šai trešajā Gavēņa nedēļā – ja vēlamies būt atpestīti, tad ir jāizvēlas pazemības ceļš”:

„Marija savā Magnificat dziesmā nesaka, ka viņa līksmojas, jo Dievs ir uzlūkojis viņas jaunavību, viņas labestību un maigumu, daudzos tikumus, kas viņai piemita. Nē! Viņa līksmojas tāpēc, ka Kungs ir uzlūkojis savas kalpones pazemību, viņas niecību. Pazemība ir tas, ko uzlūko Kungs. Un mums ir jāiemācās šī gudrība būt atstumtiem, lai Kungs mūs uzmeklētu. Viņu neatradīsim mūsu pārliecību centrā, nē, nē. Kungs turp neiet. Viņš mūs atradīs atstumtībā, mūsu grēkos, mūsu kļūdās, mūsu vajadzībā būt garīgi dziedinātiem, būt atpestītiem. Kungs mūs atradīs tur.”

Pāvests norādīja uz kristīgās pazemības ceļu:

„Kristīgā pazemība nav tikums teikt: „Bet es nekam nederu un šādā veidā apslēpt savu lepnību, nē, nē! Kristīgā pazemība ir teikt patiesību: „Esmu grēcinieks, esmu grēciniece”. Teikt patiesību: tā ir mūsu patiesība. Bet ir arī cita patiesība: Dievs mūs atpestī. Bet Viņš mūs atpestī, kad esam atstumti. Viņš mūs neatpestī mūsu pārliecībā, mūsu drošībā. Lūgsim žēlastību, lai mums piemīt šī gudrība būt atstumtiem, lūgsim pazemības žēlastību, lai saņemtu Kunga pestīšanu!”

I. Šteinerte/VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna radio obligāta