Ticība bez darbiem ir tikai vārdi un nekas vairāk!

„Ticība, kas nav labo darbu auglis, nav ticība,” apgalvoja pāvests šīrīta Svētās Mises homīlijā. Šis bija pateicības dievkalpojums par kardināla Silvano Pjovanelli 90 mūža gadiem. Emeritētais Florences arhibīskaps šodien svin savu dzimšanas dienu. Sprediķī pāvests atzīmēja, ka pasaule ir pilna ar kristiešiem, kas skaita Ticības apliecinājuma daudzos vārdus, taču pārāk maz ir tādu, kas šos vārdus pielieto praksē. Tāpat ir daudz erudītu, kas lieliski orientējas teoloģijā, taču viņu gudrība neatspoguļojas dzīvē. Tas ir risks, uz kuru pirms 2000 gadiem jau norādīja svētais Jēkabs. „Viņa apgalvojums,” teica pāvests, „ ir skaidrs” – "ticība, kas dzīvē nenes augļus, kas neizpaužas darbos, nav ticība":

„Arī mēs šai ziņā daudzreiz kļūdāmies: „Bet man ir tik liela ticība,” dzirdam sakām. Bet varbūt cilvēks, kurš to saka, dzīvē ir remdens, vājš. Viņa ticība ir kā teorija, taču nav dzīva. Apustulis Jēkabs, runājot par ticību, runā tieši par doktrīnu, par to, kāds ir ticības saturs. Bet jūs varat pazīt visus baušļus, visus pravietojumus, visas ticības patiesības, taču, ja tas netiek pielietots praksē, neizpaužas darbos, tam nav nozīmes. Varam skaitīt Credo teorētiski, arī bez ticības, un ir daudzi cilvēki, kas tā dara. Arī dēmoni! Dēmoni lieliski zina to, kas teikts Credo, un zina, ka tā ir Patiesība”.

Pāvesta Franciska vārdi atbalso svētā Jēkaba apgalvojumu: „Tu tici, ka ir tikai viens Dievs? Tad ir labi. Arī dēmoni tam tic un trīc. Taču atšķirība ir tā, ka dēmoniem nav ticības, jo ticība nenozīmē zināšanu, bet gan Kristus nestās Dieva vēsts pieņemšanu.” Pāvests piebilda, ka Evaņģēlijā ir divas zīmes, kas atklāj tos, kuri zina, ka ir jātic, taču viņiem nav ticības. Pirmā zīme ir „kazuistika”. Tā norāda uz tiem, kuri Jēzum prasīja, vai ir jāmaksā nodokļi, kā arī – kuram no septiņiem vīra brāļiem vajadzētu precēt atraitni. Otrā zīme ir „ideoloģija”. Pāvests, paskaidroja:

„Kristieši, kas domā, ka ticība ir ideju sistēma, ka tā ir ideoloģiska. Tādi bija arī Jēzus laikā. Apustulis Jānis par viņiem saka, ka tie ir antikristi, ticības ideologi, lai arī kādu zīmi tie nepārstāvētu. Tai laikā bija gnostiķi, taču tādu būs daudz… Un tā, tie, kas krīt kazuistikā, vai tie, kas krīt ideoloģijā, ir kristieši, kas pazīst doktrīnu, bet kuriem nav ticības tāpat kā dēmoniem. Atšķirība ir tā, ka dēmoni trīc, bet šādi kristieši nē. Viņi dzīvo mierīgi”.

Pāvests atgādināja, ka Evaņģēlijā var rast arī pretēju piemēru – personas, kuras nepazīst doktrīnu, taču, kurām ir liela ticība. Francisks atgādināja par kanānieti, kura ar savu ticību panāk savas apsēstās meitas izdziedināšanu, kā arī par samarieti, kura atver savu sirdi, jo viņa satika nevis abstraktas patiesības, bet Jēzu Kristu. Arī aklais, ko Jēzus izdziedināja un kuru tāpēc iztaujā farizeji un likuma zinātāji, bet kurš vienkāršībā nometas ceļos tā priekšā, kas viņu izdziedināja. Trīs personas, kuras liecina, ka ticība un liecība nav šķiramas viena no otras:

„Ticība vienmēr ved pie liecības. Ticība ir tikšanās ar Jēzu Kristu, ar Dievu, un no turienes tā dzimst un ved pie liecības. Apustulis vēlas teikt: „ticība bez darbiem, ticība, kas neaizrauj, kas neved pie liecības, nav ticība. Tie ir tikai vārdi un nekas vairāk!”

I. Šteinerte/VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna radio obligāta