2014-02-12 15:18:44

Kritēriji, pēc kuriem varu noteikt, vai auglīgi piedalos Svētajā Misē


Kā mēs izdzīvojam svētdienas Svēto Misi? Vai tas ir tikai svētku brīdis? Vai tā ir labi ieskaņojusies tradīcija: ejam uz Misi tāpēc, ka tā ir pieņemts? Vai to darām, lai satiktos ar citiem, izpildītu bausli un labi justos? Vai tomēr Svētā Mise ir kaut kas vairāk? Pāvests šos jautājumus izvirzīja trešdienas vispārējās audiences laikā. 12. februāra katehēzes mācībā viņš pievērsās Euharistijas saistībai ar mūsu ikdienas dzīvi. Lai zinātu, vai mēs labi piedalāmies Svētajā Misē, pietiek ņemt vērā dažus konkrētus kritērijus. Pirmais kritērijs: veids, kādā mēs uzlūkojam savus līdzcilvēkus un kā pret viņiem attiecamies. Francisks paskaidroja, ka katrā Euharistijā Kristus atkal no jauna atdod sevi mūsu labā tāpat kā Viņš atdeva sevi pie Krusta. Visa Viņa dzīve ir pilnīga sevis atdeve. Tā ir mīlestības atdeve. Tāpēc Viņam patika dalīties ar citiem. Viņam patika pavadīt laiku kopā ar saviem mācekļiem un līdzcilvēkiem. Jēzus dalījās viņu ilgās, problēmās, priekos, bēdās, satraukumos un nemierā, skaidroja pāvests.

Mēs, piedaloties Svētajā Misē, esam kopā ar visdažādākajiem cilvēkiem – ar jauniešiem, sirmgalvjiem, bērniem, nabagiem, bagātajiem, saviem tautiešiem un ārzemniekiem. Citi ir ieradušies baznīcā ar ģimeni, citi nāk vien paši. Šajā sakarā pāvests aicināja pārdomāt, vai Euharistija, kurā piedalos, palīdz man uzlūkot katru cilvēku kā savu brāli un māsu: „Vai Euharisija vairo manī spēju priecāties ar tiem, kuri priecājas, un raudāt ar tiem, kuri raud? Vai tā pamudina mani iet pie nabagiem, slimajiem, atstumtajiem? Vai tā palīdz man saskatīt viņos paša Jēzus vaigu?”

Mēs visi ejam uz Misi, jo mīlam Jēzu un gribam ņemt dalību Viņa Ciešanu un Augšāmcelšanās noslēpumā – turpināja Svētais tēvs. „Bet vai mēs mīlam tā kā to grib Jēzus arī tos brāļus un māsas, kuri cieš trūkumu? Piemēram, šajās dienās šeit, Romā, redzējām daudzas likstas, ko izraisīja lielās lietavas, vai sastopamies ar problēmām, kuru cēlonis ir bezdarbs un sociālā krīze. Uzdosim sev jautājumu: Kā es, kurš eju uz Misi, to visu pārdzīvoju? Vai man rūp šo cilvēku problēmas? Vai es cenšos palīdzēt viņiem un palūgties par viņiem? Vai esmu mazliet vienaldzīgs? Varbūt man svarīgāka ir klačošanās: Tu redzēji kā viņš bija ģērbies…? Dažreiz pēc Mises to mēs darām, vai ne? Jā, darām gan! Bet to nevajadzētu darīt! Mums vajadzētu parūpēties par saviem brāļiem un māsām, kam ir kādas vajadzības, kas ir slimi, kam ir kādas problēmas.”

Otrais kritērijs: žēlastība justies piedotiem un būt gataviem piedot. Dažreiz viens otrs jautā: „Redzot, ka tas, kurš regulāri piedalās Svētajā Misē, ir tāds pats grēcinieks kā citi, kāpēc tad jāiet uz baznīcu?” To esam dzirdējuši neskaitāmas reizes. Taču, īstenībā, tas, kurš piedalās Euharistijā, to dara nevis tāpēc, ka uzskata sevi vai grib izskatīties labāks par citiem, bet tāpēc, ka apzinās, ka viņam nemitīgi vajadzīga Dieva žēlsirdība. Viņš atzīst, ka viņam visu laiku ir nepieciešama atjaunotne, ko ļauj piedzīvot Dievs, kurš kļuva cilvēks. „Ja mēs nejūtam, ka mums ir vajadzīga Dieva žēlsirdība, ja nejūtamies grēcinieki, tad varbūt labāk neiet uz Misi!”, sacīja Francisks. Mēs ejam uz Misi, jo jūtamies grēcinieki un gribam saņemt no Jēzus piedošanu. Mēs gribam piedalīties Viņa pestīšanas darbā. „Es atzīstos”, ko skaitām Mises sākumā, nav nekāda formalitāte. Šie vārdi ir patiess nožēlas akts. Esmu grēcinieks un es to atzīstu. Tāpēc esam aicināti iet uz Misi ar pazemību, un Kungs dāvās mums izlīgšanas dāvanu.

Trešais kritērijs: attiecības starp Euharistiju un mūsu kristīgo kopienu dzīvi. Šajā sakarā pāvests atgādināja, ka Euharistija nav kaut kas, ko mēs darām. Nevis mēs pieminam, ko Jēzus sacīja un darīja, bet tā ir paša Kristus darbība. To vienmēr vajadzētu mums paturēt prātā! Uz altāra ir Kristus. Viņš ir Kungs. Euharistija ir Viņa dāvana. Viņš mūs pulcina ap sevi, lai pabarotu mūs ar dzīvības maizi. No tā izriet, ka Euharistija ir Baznīcas misijas un identitātes avots. Euharistijas svinēšanai jāved mūs uz tikšanos ar Kristu. Tas ir galvenais. Lai cik ārēji skaistas būtu liturģijas svinības, ja tās mūs neved uz šo tikšanos ar Jēzu, tad tās nekļūst par barību mūsu dvēselei un atbalstu dzīvei. Pateicoties Euharistijai, Kristus grib ienākt mūsu dzīvē un piepildīt to ar savu žēlastību. Francisks novēlēja, lai katrā kristiešu kopienā būtu saskaņa starp liturģiju un dzīvi, un lai mēs izdzīvotu Euharistiju ticības un lūgšanas, piedošanas un gandarīšanas garā, rūpējoties par trūkumcietējiem un dzīvojot ar pārliecību, ka Kungs mums dāvās to, ko apsolīja, proti, mūžīgo dzīvi.

J. Evertovskis / VR
Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta







All the contents on this site are copyrighted ©.