Kritēriji, pēc kuriem varu noteikt, vai auglīgi piedalos Svētajā Misē
Kā mēs izdzīvojam svētdienas Svēto Misi? Vai tas ir tikai svētku brīdis? Vai tā ir
labi ieskaņojusies tradīcija: ejam uz Misi tāpēc, ka tā ir pieņemts? Vai to darām,
lai satiktos ar citiem, izpildītu bausli un labi justos? Vai tomēr Svētā Mise ir kaut
kas vairāk? Pāvests šos jautājumus izvirzīja trešdienas vispārējās audiences laikā.
12. februāra katehēzes mācībā viņš pievērsās Euharistijas saistībai ar mūsu ikdienas
dzīvi. Lai zinātu, vai mēs labi piedalāmies Svētajā Misē, pietiek ņemt vērā dažus
konkrētus kritērijus. Pirmais kritērijs: veids, kādā mēs uzlūkojam savus līdzcilvēkus
un kā pret viņiem attiecamies. Francisks paskaidroja, ka katrā Euharistijā Kristus
atkal no jauna atdod sevi mūsu labā tāpat kā Viņš atdeva sevi pie Krusta. Visa Viņa
dzīve ir pilnīga sevis atdeve. Tā ir mīlestības atdeve. Tāpēc Viņam patika dalīties
ar citiem. Viņam patika pavadīt laiku kopā ar saviem mācekļiem un līdzcilvēkiem. Jēzus
dalījās viņu ilgās, problēmās, priekos, bēdās, satraukumos un nemierā, skaidroja pāvests.
Mēs, piedaloties Svētajā Misē, esam kopā ar visdažādākajiem cilvēkiem – ar
jauniešiem, sirmgalvjiem, bērniem, nabagiem, bagātajiem, saviem tautiešiem un ārzemniekiem.
Citi ir ieradušies baznīcā ar ģimeni, citi nāk vien paši. Šajā sakarā pāvests aicināja
pārdomāt, vai Euharistija, kurā piedalos, palīdz man uzlūkot katru cilvēku kā savu
brāli un māsu: „Vai Euharisija vairo manī spēju priecāties ar tiem, kuri priecājas,
un raudāt ar tiem, kuri raud? Vai tā pamudina mani iet pie nabagiem, slimajiem, atstumtajiem?
Vai tā palīdz man saskatīt viņos paša Jēzus vaigu?”
Mēs visi ejam uz Misi,
jo mīlam Jēzu un gribam ņemt dalību Viņa Ciešanu un Augšāmcelšanās noslēpumā – turpināja
Svētais tēvs. „Bet vai mēs mīlam tā kā to grib Jēzus arī tos brāļus un māsas, kuri
cieš trūkumu? Piemēram, šajās dienās šeit, Romā, redzējām daudzas likstas, ko izraisīja
lielās lietavas, vai sastopamies ar problēmām, kuru cēlonis ir bezdarbs un sociālā
krīze. Uzdosim sev jautājumu: Kā es, kurš eju uz Misi, to visu pārdzīvoju? Vai man
rūp šo cilvēku problēmas? Vai es cenšos palīdzēt viņiem un palūgties par viņiem? Vai
esmu mazliet vienaldzīgs? Varbūt man svarīgāka ir klačošanās: Tu redzēji kā viņš bija
ģērbies…? Dažreiz pēc Mises to mēs darām, vai ne? Jā, darām gan! Bet to nevajadzētu
darīt! Mums vajadzētu parūpēties par saviem brāļiem un māsām, kam ir kādas vajadzības,
kas ir slimi, kam ir kādas problēmas.”
Otrais kritērijs: žēlastība justies
piedotiem un būt gataviem piedot. Dažreiz viens otrs jautā: „Redzot, ka tas, kurš
regulāri piedalās Svētajā Misē, ir tāds pats grēcinieks kā citi, kāpēc tad jāiet uz
baznīcu?” To esam dzirdējuši neskaitāmas reizes. Taču, īstenībā, tas, kurš piedalās
Euharistijā, to dara nevis tāpēc, ka uzskata sevi vai grib izskatīties labāks par
citiem, bet tāpēc, ka apzinās, ka viņam nemitīgi vajadzīga Dieva žēlsirdība. Viņš
atzīst, ka viņam visu laiku ir nepieciešama atjaunotne, ko ļauj piedzīvot Dievs, kurš
kļuva cilvēks. „Ja mēs nejūtam, ka mums ir vajadzīga Dieva žēlsirdība, ja nejūtamies
grēcinieki, tad varbūt labāk neiet uz Misi!”, sacīja Francisks. Mēs ejam uz Misi,
jo jūtamies grēcinieki un gribam saņemt no Jēzus piedošanu. Mēs gribam piedalīties
Viņa pestīšanas darbā. „Es atzīstos”, ko skaitām Mises sākumā, nav nekāda formalitāte.
Šie vārdi ir patiess nožēlas akts. Esmu grēcinieks un es to atzīstu. Tāpēc esam aicināti
iet uz Misi ar pazemību, un Kungs dāvās mums izlīgšanas dāvanu.
Trešais kritērijs:
attiecības starp Euharistiju un mūsu kristīgo kopienu dzīvi. Šajā sakarā pāvests atgādināja,
ka Euharistija nav kaut kas, ko mēs darām. Nevis mēs pieminam, ko Jēzus sacīja un
darīja, bet tā ir paša Kristus darbība. To vienmēr vajadzētu mums paturēt prātā! Uz
altāra ir Kristus. Viņš ir Kungs. Euharistija ir Viņa dāvana. Viņš mūs pulcina ap
sevi, lai pabarotu mūs ar dzīvības maizi. No tā izriet, ka Euharistija ir Baznīcas
misijas un identitātes avots. Euharistijas svinēšanai jāved mūs uz tikšanos ar Kristu.
Tas ir galvenais. Lai cik ārēji skaistas būtu liturģijas svinības, ja tās mūs neved
uz šo tikšanos ar Jēzu, tad tās nekļūst par barību mūsu dvēselei un atbalstu dzīvei.
Pateicoties Euharistijai, Kristus grib ienākt mūsu dzīvē un piepildīt to ar savu žēlastību.
Francisks novēlēja, lai katrā kristiešu kopienā būtu saskaņa starp liturģiju un dzīvi,
un lai mēs izdzīvotu Euharistiju ticības un lūgšanas, piedošanas un gandarīšanas garā,
rūpējoties par trūkumcietējiem un dzīvojot ar pārliecību, ka Kungs mums dāvās to,
ko apsolīja, proti, mūžīgo dzīvi.
J. Evertovskis / VR Tekstu izmantošanas
gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta