Atklāt Dieva patiesās klātbūtnes noslēpumu Svētajā Misē!

„Atklāt sakrālā izjūtu, Dieva patiesās klātbūtnes noslēpumu Svētajā Misē,” tāds bija pāvesta Franciska aicinājums Euharistijas svinību laikā pirmdienas rītā. Pāvests aplūkoja dienas lasījumu, kurā vēstīts par Dieva teofāniju ķēniņa Salomona laikā. Kungs mākoņa veidā nokāpj uz svētnīcu, kura piepildās ar Dieva godību. Francisks atgādināja, ka Dievs runā uz savu tautu daudzos veidos – caur praviešiem, priesteriem, Svētajiem Rakstiem. Taču ar teofāniju starpniecību viņš runā citādā, no Vārda atšķirīgā veidā. Tā ir klātbūtne – tuvāka, bez vidutājības. Tā ir Viņa klātbūtne. Pāvests paskaidroja, ka tas pats notiek arī liturģiskajās svinībās. Tās nav sociāls akts, tā nav ticīgo sanāksme, lai kopā lūgtos. Liturģijā klātesošs ir Dievs un Viņa klātbūtne tajā ir ļoti tuva. Svētajā Misē Kunga klātbūtne ir reāla, tieši reāla:

„Kad svinam Misi, mēs neatveidojam Pēdējās Vakariņas; nē, tā nav atveidošana. Tā ir pavisam cita lieta: tās ir Pēdējās Vakariņas! Tas nozīmē vēl vienu reizi izdzīvot Kunga ciešanas un pestījošo nāvi. Tā ir teofānija: Kungs ir klātesošs uz altāra, lai tiktu ziedots Tēvam pasaules atpestīšanai. Mēs dzirdam no citiem, vai paši sakām: „Bet, es tagad nevaru, man ir jāiet uz Misi, jāiet izklausīt Misi”. Svēto Misi neizklausa, tajā piedalās, un piedalās šai teofānijā, šai Kunga klātbūtnes noslēpumā mūsu vidū”.

Pāvests paskaidroja, ka Betlēmes silīte, Krustaceļš, ir atveidojumi. Savukārt, Mise ir reāla atcere, tātad, tā ir teofānija: Dievs tuvojas un ir ar mums, un mēs piedalāmies Pestīšanas noslēpumā. Pāvests izteica nožēlu, ka Svētās Mises laikā daudzreiz skatāmies pulkstenī, skaitām minūtes. Tā nav attieksme, ko prasa liturģija! Liturģija ir Dieva laiks un Dieva telpa, un mums tajos ir jāiekļauj sevi – jāiekļauj sevi Dieva laikā, Dieva telpā, nevis jāraugās pulkstenī”:

„Liturģija ir tieši ienākšana Dieva noslēpumā, ļaušanās ievest sevi noslēpumā un būt noslēpumā. Piemēram, esmu pārliecināts ka jūs visi esat atnākuši, lai ienāktu noslēpumā, taču, varbūt kāds saka: „Man ir jāiet uz Misi Svētās Martas namā, jo apmeklējot Romu, būtu jāapmeklē pāvests, kurš dzīvo un katru rītu svin Misi Svētas Martas namā. Tas ir tūrisma objekts, vai ne? Jūs visi esat šeit ieradušies, un esam sapulcējušies, lai ienāktu noslēpumā. Tā ir liturģija! Tas ir Dieva laiks, Dieva telpa, un Dieva mākonis, kas apņem visus”.

Pāvests atcerējās, ka bērnībā, gatavojoties pirmajai Svētajai Komūnijai, dziedāja dziesmu par altāri, ko sargā eņģeļi, lai izceltu Dieva godības, Dieva telpas, Dieva laika nozīmi. Mēģinājumu laikā, norādot uz vēl nekonsakrētajām hostijām, katehēti bērniem teica: „Tās nav tās, ko jūs saņemsiet. Šīm vēl nav nekādas vērtības, jo tās nav konsakrētas!” Francisks norādīja, ka svinēt liturģiju, nozīmē būt gataviem ienākt Dieva noslēpumā, Viņa telpā, Viņa laikā, un uzticēties šim noslēpumam:

„Šodien mums nāks par labu lūgt Kungam, lai visiem dod šo „sakrālā izjūtu”, šo izjūtu, kas palīdz saprast, ka viena lieta ir lūgties mājās, lūgties Baznīcā, lūgties Rožukroni, lūgties daudzas skaistas lūgšanas, iet Krustaceļu, lasīt Bībeli… un cita lieta ir Euharistijas svinības. Tajās ienākam Dieva noslēpumā, esam uz tā ceļa, ko nespējam kontrolēt. Tikai Viņš Vienīgais, Viņš godība, Viņš ir vara, Viņš ir viss. Lūgsim šo žēlastību – lai Kungs mums māca ienākt Dieva noslēpumā!”

I. Šteinerte/VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna radio obligāta