Mīlestība ir atslēga materiālā, morālā un garīgā trūkuma izskaušanai
„Viņš kļuva nabags, lai mēs viņa nabadzībā kļūtu bagāti” (sal. 2 Kor 8, 9) – šāds
temats šogad ir izvēlēts pāvesta vēstījumam Lielajā gavēnī. Dokumentā Francisks parāda,
kāds ir Dieva rīcības veids, un skaidro, kas ir šī nabadzība, pateicoties kurai Jēzus
mūs atbrīvo un dara bagātus. Runa nav ne par vārdu spēli, ne saukli, bet – par Dieva
loģikas sintēzi, par mīlestības, Iemiesošanās un Krusta loģiku. Pāvests aicina kristiešus
saredzēt savu līdzcilvēku likstas un darīt visu iespējamo, lai tās mazinātu. Viņš
pievēršas trīs veidu trūkumam – materiālajam, morālajam un garīgajam trūkumam. Iztirzājot
šos trīs veidus, Svētais tēvs uzsver, ka īstā pretinde pēdējam ir Kristus Evaņģēlijs.
Tā ir brīvības vēsts. Viņš atgādina, ka Lielais gavēnis ir labvēlīgs laiks tam, lai
mēs sevi iztukšotu un sev pajautātu, no kā varam atteikties, lai palīdzētu citiem
un savā nabadzībā citus bagātinātu.
Francisks norāda, ka Dievs atklāj sevi
nevis caur šīs pasaules varenību un bagātību, bet caur vājumu un nabadzību. Dieva
Iemiesošanās noslēpuma lieluma pamatā ir Viņa nesavtīgā mīlestība. Dievs vēlas būt
līdzās un nebaidās upurēt sevi savu mīļoto radību labā. Būt žēlsirdīgam mīlēt nozīmē
pilnībā visā dalīties mīļotā cilvēka liktenī. Mīlestība dara līdzīgus, nojauc mūrus
un attālumus. Tieši to Dievs paveica mūsu labā. Jēzus kļuva nabags nevis pašas nabadzības
dēļ, bet, lai mūs darītu bagātus – uzsver pāvests. Kristus nabadzība, kas mūs bagātina,
ir Viņa cilvēktapšana, mūsu vājību un mūsu grēku uzņemšanās uz sevis, ar mērķi dāvāt
mums Dieva bezgalīgo žēlsirdību. Citējot franču rakstnieka Leona Bluā vārdus, Francisks
saka: „Vienīgās īstās skumjas ir skumjas par to, ka neesam svēti”. Arī mēs varētu
teikt, ka vienīgā īstā nabadzība ir tā, ka nedzīvojam kā Dieva bērni un Kristus brāļi.
Mēs varam izšķirt trīs veidu trūkumu – turpina pāvests. Materiālais trūkums
ir tas trūkums, ko visi sauc par nabadzību, un kas skar visus tos, kuri dzīvo apstākļos,
kas nav cilvēka cienīgi – tos, kuru pamattiesības tiek bradātas un kuriem trūkst pirmās
nepieciešamības labumu – pārtikas, ūdens, higiēnisko līdzekļu, darba, izaugsmes un
kultūras attīstības iespēju. Šī trūkuma priekšā Baznīca piedāvā savu palīdzību, savu
diakonia. Viņas pūliņi ir orientēti arī uz to, lai pieliktu punktu cilvēka
cieņas aizskaršanai pasaulē, diskriminācijām un ļaunprātīgām izmantošanām, kas tik
bieži ir likstu cēlonis. Kad vara, greznība un nauda kļūst par elkiem, tie kļūst par
prioritāti pār nepieciešamību pēc bagātību taisnīgas sadales – brīdina Francisks.
Tāpēc ir nepieciešams, lai mūsu sirdsapziņas atgrieztos pie taisnīguma, vienlīdzības,
pieticības un dalīšanās.
Ne mazāka problēma ir morālais trūkums, kas
pastāv tanī, ka cilvēks kļūst par netikuma un grēka vergu – lasām vēstījumā. Cik daudz
ģimeņu dzīvo bailēs, jo kāds no ģimenes locekļiem – bieži vien tie ir jaunieši – ir
atkarīgs no alkohola, narkotikām, azartspēlēm, pornogrāfijas! Cik daudz cilvēku ir
pazaudējuši dzīves jēgu, nākotnes perspektīvas un jebkādu cerību! Un cik daudz cilvēku
ir spiesti dzīvot šo likstu varā netaisnīgu sociālo apstākļu dēļ, darba trūkuma dēļ,
kas tiem atņem maizes pelnītāja cieņu, vai tāpēc, ka trūkst vienlīdzīgu tiesību saņemt
izglītību un veselības aprūpi. Pāvests pauž pārliecību, ka morālais trūkums ir ekonomiskā
sabrukuma iemesls.
Turklāt morālais trūkums saistās ar garīgo trūkumu,
kas skar mūs tad, kad attālināmies no Dieva un noraidām Viņa mīlestību. Ja uzskatām,
ka mums nav vajadzīgs Dievs, kurš caur Kristu sniedz mums savu roku, jo domājam, ka
pietiek pašiem ar sevi, tad mēs nostājamies uz neveiksmes ceļa. Vienīgi Dievs var
mūs patiesi izglābt un atbrīvot – uzsver Francisks. Īstā pretinde garīgajam trūkumam
ir Evaņģēlijs. Kristietis ir aicināts sludināt šo brīvības vēsti. Lai kurp mēs ietu,
mēs esam aicināti sludināt, ka par padarīto ļaunumu var saņemt piedošanu, ka Dievs
ir lielāks par mūsu grēku un vienmēr nesavtīgi mūs mīl, un ka mēs esam radīti vienotībai
un mūžīgajai dzīvei. Kungs aicina mūs būt par priecīgiem šīs žēlsirdības un cerības
vēsts vēstnešiem. Tas ir skaisti, ka varam piedzīvot prieku par to, ka izplatām šo
labo vēsti, ka dalāmies šajā dārgmantā, kas mums tika uzticēta, lai mierinātu salauztās
sirdis un dotu cerību tiem daudzajiem brāļiem un māsām, kuri ir ietīti tumsā. Runa
ir par to, lai mēs sekotu Jēzum un atdarinātu Viņu, kurš ar mīlestības pilnu sirdi
devās pie nabagiem un grēciniekiem kā gans pazudušo avju meklējumos. Vienoti ar Viņu,
mēs varam drosmīgi pavērt jaunus evaņģelizācijas un humānā progresa ceļus.
Pāvests
novēl, lai šajā Lielā gavēņa laikā Baznīca būtu gatava liecināt visiem, kuri dzīvo
materiālajā, morālajā un garīgajā trūkumā, Evaņģēlija vēsti, tas ir, žēlsirdīgā Tēva,
kurš Kristū ir gatavs apskaut katru personu, mīlestības vēsti. Mēs to varēsim darīt
tik lielā mērā, cik lielā būsim kļuvuši līdzīgi Kristum, kurš kļuva nabags un bagātināja
mūs savā nabadzībā. „Neaizmirsīsim, ka īsta nabadzība ir sāpīga”, piebilsts Francisks.
Bez šīs gandarīšanas dimensijas atraisīšanās maz ko dotu. „Es neuzticos tādai labdarībai,
kas neko nemaksā un ir nesāpīga”, viņš raksta. Vēstījuma Lielajā gavēnī noslēgumā
pāvests novēl, lai mēs kļūtu aizvien vērīgāki pret cilvēces ciešanām, atbildīgāki
un žēlsirdīgāki.
J. Evertovskis / VR
Tekstu izmantošanas gadījumā
atsauce uz Vatikāna Radio obligāta