Neizmantot Dievu un tautu, lai aizsargātos smagos brīžos

„Neizmantot Dievu un tautu, lai aizsargātos smagos brīžos,” aicināja pāvests Francisks pirmdienas rīta dievkalpojumā. Komentējot ķēniņa Dāvida attieksmi viņa dēla Absaloma nodevības priekšā, pāvests mudināja vienmēr izvēlēties uzticības Dievam ceļu. Ķēniņš Dāvids bēg, jo viņa dēls Absaloms to ir nodevis. Dāvids ir noskumis, jo arī tauta bija ar dēlu pret ķēniņu. Viņš jūtas tā, it kā šis dēls būtu miris. Bet kāda ir Dāvida reakcija pret šo lielo nodevību? Pāvests izcēla trīs dažādas attieksmes. Dāvids vispirms ir valstsvīrs, viņš uztver realitāti tādu, kāda tā ir, un zina, ka šis karš būs ļoti smags un ka būs daudz kritušo. Tad viņš izdara izvēli, lai neļautu tautai aiziet bojā. Kā norādīja pāvests Francisks, Dāvids varēja cīnīties Jeruzalemē pret sava dēla karaspēku, taču viņš izvēlas ceļu, lai Jeruzaleme netiktu sagrauta:

„Dāvida pirmā attieksme ir tāda, ka viņš neizmanto ne Dievu, ne savu tautu, un tas nozīmē ķēniņa mīlestību pret savu Dievu un savu tautu. Ķēniņš grēcinieks, bet arī ķēniņš, kuram piemīt šī lielā mīlestība. Viņš bija pieķēries savam Dievam un tik ļoti pieķēries savai tautai, un lai aizsargātu pats sevi, neizmanto ne Dievu, ne tautu”.

Dāvids izvēlas bēgt. Viņa otrā attieksme ir gandarīšanas attieksme. Dāvids raudādams kāpj kalnā, kāpj ar apsegtu galvu un basām kājām. Un visiem ļaudīm, kas bija ar viņu, bija apsegta galva un kāpdami, tie raudāja. Pāvests atzina, ka tas, patiešām, bija gandarīšanas kāpiens. „Varbūt savā sirdī viņš pārdomāja par daudzām sliktām lietām, par daudziem grēkiem, ko bija pastrādājis, par to, ka viņš nav nevainīgs, taču varbūt domāja arī par to, ka ir tik netaisnīgi, ka dēls viņu nodevis. Tomēr Dāvids atzīst, ka nav nekāds svētais un izvēlas gandarīšanu,” atzīmēja pāvests Francisks. Viņš piebilda:

„Šis kāpiens kalnā liek domāt par Jēzus kāpienu, arī Viņš bija sāpju pārņemts, basām kājām, ar krustu kāpa kalnā. Šī ir gandarīšanas attieksme.. Dāvids pieņem sēras un raud. Mēs, dzīvē saskaroties ar līdzīgu situāciju, vienmēr cenšamies sevi instinktīvi attaisnot. Dāvids sevi neattaisno, viņš ir reālists, viņš cenšas paglābt Dieva šķirstu, savu tautu, un gandara. Viņš ir liels: liels grēcinieks un liels svētais. Kā šīs divas lietas savienot? Dievs to zina!”

Dāvida ceļā pagadās vēl kāda persona – Simejs, kas met uz viņu un visiem viņa kalpiem akmeņus – ienaidnieks, kas Dāvidu lād. Viens no ķēniņa draugiem ir gatavs Simeju, šo „beigto suni”, kā viņš izsakās, nogalināt. Taču Dāvids viņu attur. Tā vietā, lai izvēlētos atriebību, viņš izvēlas paļauties uz Dievu. Viņš ļauj, lai Simejs to lād, jo tā „viņam ir licis Kungs”. Dāvids vienmēr zina, kāpēc ar viņu notiek tas un tas, jo to pieļauj Kungs.

Trešā Dāvida attieksme, tātad, ir paļāvība uz Kungu. Pāvests norādīja, ka Dāvida izturēšanās var palīdzēt arī mums, jo dzīvē mēs visi pārdzīvojam tumsas un pārbaudījumu brīžus. Lūk, izdarot iepriekšteiktā kopsavilkumu, Francisks nosauca trīs Dāvida attieksmes: „Nekaulēties ar Dievu”, „gandarīt un apraudāt savas kļūdas”, un visbeidzot „necensties darīt taisnību ar mūsu rokām, bet paļauties uz Dievu”:

„Ir skaisti to dzirdēt un redzēt šīs trīs attieksmes: cilvēks, kurš mīl Dievu, mīl savu tautu un nekaulās par to; cilvēks, kurš apzinās, ka ir grēcinieks un gandara par grēkiem; cilvēks, kurš ir drošs par savu Dievu un paļaujas uz Viņu. Dāvids ir svēts un mēs viņu godinām kā svētu. Lūgsim, lai viņš mums māca šīs trīs attieksmes dzīves smagajos brīžos!”

I. Šteinerte/VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna radio obligāta