Glabāsim savu niecīgumu, lai uzturētu dialogu ar Kunga lielumu!

„Glabāsim savu niecīgumu, lai uzturētu dialogu ar Kunga lielumu,” aicināja pāvests Francisks otrdienas rīta Svētajā Misē. Pāvests uzsvēra, ka Kungam ar mums ir personīgas attiecības, tas nav masu dialogs. Kungs vienmēr izvēlas mazos, tos, kuriem ir mazāk varas, jo Viņš raugās uz mūsu pazemību. Pāvests atgādināja, ka Kunga attiecības ar savu tautu vienmēr ir personīgas attiecības, un vienmēr tās ir attiecības no personas uz personu. Tas nav dialogs starp vienu vareno un masu. Tas ir Kunga dialogs ar tautu, kurai ir savs vārds. Tas ir personīgs dialogs.

„Un tautā katram ir sava vieta. Kungs uz ļaudīm nekad nerunā kā uz masu. Nekad Viņš nerunā šādā veidā. Viņš vienmēr runā personīgi, katru saucot vārdā. Un Viņš personīgi katru izvēlas. Par to liecina Radīšanas apraksts. Pats Kungs ar savām rokām izveido cilvēku un dod tam vārdu: „Tu sauksies Ādams”. Un tā sākas attiecības starp Dievu un cilvēka personu. Un pastāv arī kāda cita lieta – attiecības starp Dievu un mums, mazajām, niecīgajām radībām. Starp lielo Dievu un mums mazajiem. Izvēloties cilvēkus, arī savu tautu, Dievs vienmēr izvēlas „mazos”.”

Pāvests piebilda, ka Dievs izvēlas savu tautu, jo tā ir vismazākā. Viņš izvēlas tautu, kurai ir vismazāk varas. Pastāv dialogs starp Dievu un cilvēcisko niecīgumu. Arī Dievmāte ir teikusi: „Kungs uzlūkoja manu pazemību”. Francisks norādīja, ka šīsdienas Svēto Rakstu 1. lasījumā var skaidri ievērot šo Kunga attieksmi, izvēloties „mazos”. Pravietis Samuels atrodas Jesses lielākā dēla priekšā un domā, ka viņš ir Dieva svaidītais, jo šis dēls bija stalts, liels augumā. Taču Kungs viņam saka neskatīties ne uz ārējo izskatu, ne stalto augumu. Viņš paskaidro, ka ir šo dēlu atmetis, jo spriež ne jau pēc tā, kas redzams cilvēkam. Pāvests norādīja, ka cilvēks redz ārieni, bet Kungs uzlūko sirdi. Kungs izvēlas saskaņā ar saviem kritērijiem. Viņš izvēlas vājos un pazemīgos, lai liktu apmulst šīszemes varenajiem. Beigās Viņš izvēlas Dāvidu, vismazāko no Jesses dēliem, kuram tēvs nepievērsa pat īpašu uzmanību. Izraudzīšanās brīdī viņš nebija mājās, jo bija aizsūtīts ganīt avis. Taču Kungs izraudzījās tieši Dāvidu. Pāvests teica:

„Mēs visi Kristībā esam Kunga izraudzīti. Visi izraudzīti! Viņš mūs izvēlējās katru individuāli. Viņš deva mums vārdu un uz mums skatās. Pastāv dialogs, jo tā mīl Kungs. Arī Dāvids vēlāk kļuva ķēniņš un kļūdījās. Viņš varbūt paveica daudzas kļūdas, taču Svētie Raksti vēstī par divām smagām kļūdām. Kā Dāvids rīkojās pēc tam? Viņš pazemojās. Viņš atgriezās savā niecīgumā un teica: „Esmu grēcinieks”. Un viņš lūdza piedošanu un gandarīja”.

Pēc otrās grēkā krišanas Dāvids teica Kungam: „Sodi mani, bet nevis tautu. Tauta nav vainīga, es esmu vainīgs”. „Dāvids saglabāja savu niecīgumu ar grēku nožēlu, ar gandarīšanu, ar lūgšanu, ar asarām”, teica pāvests. „Domājot par šīm lietām, par šo dialogu starp Kungu un mūsu niecīgumu,” piebilda Svētais tēvs, „es gribu pajautāt – kur ir kristīgā uzticība?” Francisks apgalvoja:

„Kristīgā uzticība, mūsu uzticība, ir vienkārši glabāt mūsu niecīgumu, lai varētu veikt dialogu ar Kungu. Glabāt mūsu niecīgumu! Tāpēc pazemība, lēnprātība, rāmums ir tik svarīgi kristieša dzīvē, jo tie glabā niecīgumu, uz kuru patīk raudzīties Kungam. Un vienmēr pastāvēs dialogs starp mūsu mazumu un Kunga lielumu. Lai ar svētā Dāvida aizbildniecību, kā arī ar Dievmātes aizbildniecību, kura priecīgi dziedāja Dievam, jo Viņš bija uzlūkojis viņas pazemību, Kungs dod žēlastību glabāt mūsu niecīgumu Viņa priekšā!”

I. Šteinerte/VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna radio obligāta