„Dieva mīlestība izlabo mūsu kļūdas, mūsu grēcinieku stāstus, jo tā mūs nekad nepamet
– arī tad, kad mēs šo mīlestību nesaprotam,” teica pāvests pirmdienas rīta Svētajā
Misē. Jēzus sauca Pēteri, Andreju, Jēkabu un Jāni. Viņi zvejoja zivis, bet tūlīt atstāja
savus tīklus un Viņam sekoja. Komentējot šīsdienas Evaņģēlija fragmentu, pāvests uzsvēra,
ka Kungs vēlas sagatavot savus mācekļus viņu jaunajai misijai. „Tieši Dievs, Dieva
mīlestība,” viņš teica, „sagatavo ceļus… sagatavo mūsu dzīvi, katram no mums. Viņš
mūs nepadara par kristiešiem spontānā veidā. Viņš sagatavo! Viņš jau kopš laikiem
sagatavo mūsu ceļu, mūsu dzīvi”.
„Šķiet, ka Sīmanis, Andrejs, Jēkabs, Jānis
šeit ir definitīvā veidā izvēlēti. Taču viņi šai brīdī nebija definitīvā veidā ticīgi.
Pēc šīs izvēlēšanas viņi kļūdījās, Kungam viņi izteica nekristīgus piedāvājumus. Viņi
pat noliedza Kungu! Pēteris to darīja visaugstākajā mērā, citi – baiļu vadīti. Viņi
nobijās un devās prom. Viņi pameta Kungu. Kungs sagatavo. Un vēlāk, pēc augšāmcelšanās,
Kungam bija jāturpina šis sagatavošanas ceļš līdz pat Vasarsvētkiem. Un arī pēc Vasarsvētkiem
daži no viņiem, piemēram, Pēteris, kļūdījās, un Pāvilam viņš bija jālabo. Taču Kungs
sagatavo”.
Pāvests Francisks vēlreiz atgādināja, ka Kungs, tātad, „mūs sagatavo
jau pirms daudzām paaudzēm”:
„Un kad lietas neiet labi, Viņš iejaucas vēsturē,
sakārto situāciju un iet uz priekšu kopā ar mums. Bet padomāsim par Jēzus Kristus
ģenealoģiju, par to sarakstu: tas dzemdina to, tas dzemdina to, tas dzemdina to… Šai
vēstures sarakstā ir grēcinieki un grēcinieces. Bet kā darīja Kungs? Viņš iejaucās,
izlaboja ceļu, noregulēja lietas. Padomāsim par lielo Dāvidu – lielu grēcinieku un
vēlāk lielu svēto. Kungs zina! Kad Kungs mums saka: „Kopš mūžiem es tevi esmu mīlējis”,
Viņš runā tieši par to. Jau pirms daudzām paaudzēm Kungs domāja par mums, par katru
no mums!”
Pāvests apgalvoja, ka Kungs seko līdzi vecāku izjūtām, kuri gaida
bērnu. To gaida arī Viņš. Viņš mūs vienmēr gaida šai vēsturē un tad pavada vēstures
gaitā. Tā ir Kunga mūžīgā mīlestība. Mūžīgā, bet konkrētā! Tā ir meistara mīlestība,
jo Viņš iet uz priekšu, veidodams vēsturi, iet, sagatavodams ceļu katram no mums.
Un šī ir Dieva mīlestība, kurš vienmēr mīl un nekad neatstāj! Pāvests aicināja lūgt
Kungu, lai mēs pazītu šo Viņa sirds maigumu. Viņš atgādināja, ka tas ir ticības akts,
kuram ticēt nav viegli. Kāpēc? Svētais tēvs paskaidroja:
„Jo mūsu racionālisms
saka: „Bet kā Kungs, kuram ir tik daudz cilvēku, var domāt par mani? Taču Viņš man
ir sagatavojis ceļu! Ar mūsu mātēm, mūsu tēviem, mūsu vectēviem un vecvectēviem… Kungs
tā dara. Un tā ir Viņa mīlestība: konkrēta, mūžīga un arī meistara mīlestība. Lūgsimies,
prasot žēlastību saprast Dieva mīlestību. Taču to nekad nesaprotam! Jūtam, raudam,
bet saprast šeit – nesaprotam! Arī tas mums saka, cik šī mīlestība ir liela! Kungs
mūs sagatavo jau kopš laikiem, Viņš iet ar mums, sagatavodams arī citus. Viņš vienmēr
ir ar mums! Lūgsim žēlastību ar sirdi saprast šo lielo mīlestību!”
I. Šteinerte/VR
Tekstu
izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna radio obligāta