Vai zinām, kurā datumā saņēmām Kristības sakramentu?
Šī gada pirmās vispārējās audiences laikā pāvests Francisks iesāka jaunu katehēžu
ciklu par sakramentiem. Trešdien, 8. janvārī, Svētais tēvs pievērsās Kristībai. Vai
tiešām Kristība ir nepieciešama, lai dzīvotu kristīgu dzīvi un sekotu Jēzum? Vai tas
galu galā nav tikai rituāls, Baznīcas formāls akts, lai bērnam dotu vārdu? Francisks
atzina, ka mums var rasties šie jautājumi. Viņš parādīja, ka Kristība ir būtiski saistīta
ar mūsu ikdienas dzīvi un ietekmē mūsu attiecības ar līdzcilvēkiem. Uzrunājot atsevišķas
svētceļnieku grupas, Svētais tēvs mudināja ticīgos neļaut sevi apzagt, proti, nezaudēt
savu kristīgo identitāti. Kristība ir sakraments, uz ko balstās mūsu ticība – sacīja
pāvests. Pateicoties tam, mēs kļūstam par Dieva bērniem, Jēzus Kristus brāļiem un
māsām, un Baznīcas locekļiem. Kristība, Iestiprināšana un Euharistija ir tā sauktie
„iniciācijas sakramenti”, kas mūs dara līdzīgus Kungam, un caur kuriem mēs kļūstam
par Viņa klātbūtnes un mīlestības dzīvo zīmi.
Jautājumu par to, vai patiešām
Kristība ir nepieciešama, izgaismo apustulis Pāvils. „Vai jūs nezināt, ka mēs visi,
kas esam kristīti Jēzū Kristū, esam kristīti Viņa nāvē? Jo mēs Kristībā līdz ar Viņu
esam apbedīti nāvei, lai, kā Kristus caur Tēva godību uzcēlās no miroņiem, tāpat arī
mēs dzīvotu atjaunotajā dzīvē” (Rom 6, 3-4). Turpinot uzrunu, Francisks uzsvēra,
ka Kristība nav formalitāte. Kristīts bērns vai nekristīts bērns – tas nav viens un
tas pats. Kristīts cilvēks vai nekristīts cilvēks – nav viens un tas pats, jo Kristībā
mēs tiekam iegremdēti neizsmeļamajā dzīvības avotā, tas ir, Jēzus nāvē, kas ir vislielākais
mīlestības akts kāds jebkad ir redzēts. Pateicoties šai mīlestībai, mēs varam dzīvot
jaunu dzīvi, kas vairs nav pakļauta ļaunuma, grēka un nāves varai. Mēs varam dzīvot
vienotībā ar Dievu un līdzcilvēkiem.
Uzrunājot uz vispārējo audienci Svētā
Pētera laukumā sapulcējušos ticīgos, pāvests jau ne pirmo reizi uzdeva tiem uzdevumu,
aizejot mājās, noskaidrot savas Kristības datumu. Visi zina savu dzimšanas dienu un
to svin, bet reti kurš var pateikt, kad ir saņēmis Kristības sakramentu. To nezināt
nozīmē aizmirst arī par to, ko Kungs mūsu dzīvē ir darījis. Kristības dienu ir svarīgi
zināt, jo tie ir lieli svētki.
„Mēs esam aicināti izdzīvot savu Kristību ikdienā
kā pašreizēju savas dzīves realitāti”, teica pāvests. „Ja mums, neskatoties uz saviem
trūkumiem, vājībām un grēkiem, izdodas sekot Jēzum un palikt Baznīcā, tad tas notiek
tieši pateicoties sakramentam, caur kuru kļuvām par jaunu radību un ietērpāmies Kristū.
Tieši Kristības spēkā mēs tikām atbrīvoti no grēka un ievesti sadraudzībā ar Jēzu
un Viņa Tēvu, un kļuvām par jaunas cerības sējējiem. Kristība sniedz mums šo jauno
cerību – pārliecību, ka visu dzīvi ejam pa pestīšanas ceļu. Šo cerību neviens nevar
mums atņemt, jo cerība nepieviļ. Atcerieties: tas ir patiesi! Cerība uz Kungu nekad
nepieviļ!”
Francisks piebilda, ka, tieši pateicoties Kristībai, mēs esam spējīgi
piedot arī tiem, kuri mūs apvaino un dara mums ļaunu, un arī viņus mīlēt. Pateicoties
Kristībai, atstumtajos un nabadzīgajos brāļos mēs spējam saskatīt paša Kunga vaigu.
Katehēzes noslēgumā pāvests atgādināja, ka neviens nevar nokristīt pats sevi.
To Kunga vārdā mēs saņemam no Baznīcas. Mums ir vajadzīgs kāds, kurš to piešķirtu,
jo Kristība ir dāvana. Tas ir brālības akts. Baznīca ir tā, kas mūs dzemdina jaunai
dzīvei. Svētais tēvs aicināja lūgt Kungu, lai Viņš palīdz mums aizvien labāk apzināties
Kristības žēlastības nozīmi un lai mēs būtu savu brāļu vidū par patiesu Dieva klātbūtnes
zīmi.