Pāvests: "Austrumu gudrie māca mūs meklēt Dievu"

«Zvaigznes gaismā viņi meklēja Gaismu» – šie Kunga parādīšanās svētku liturģiskās himnas vārdi bija pāvesta uzrunas vadmotīvs. Zvaigzne, kas parādījās pie debesīm, mudina pagānu tautu pārstāvjus meklēt patieso Gaismu. Austrumu gudrie uzticīgi sekoja tās gaismai, un satika Kungu. 6. janvāra priekšpusdienā Svētā Pētera bazilikā Francisks svinēja Euharistiju. Sprediķī Francisks norādīja uz kristieša misiju un dzīves mērķi. «Mūsu dzīve ir svētceļojums, kura laikā saņemam gaismu, kas apgaismo ceļu, lai atrastu patiesības un mīlestības pilnību, kuru mēs, kristieši, atklājam Jēzū, kas ir pasaules Gaisma. Katram cilvēkam, līdzīgi kā Austrumu gudrajiem, ir divas lielas «grāmatas», kurās atrodam zīmes un ceļa virzienu. Tās ir radītās dabas grāmata un Svēto Rakstu grāmata. Tāpēc ir vajadzīga modrība un klusums, lai mēs spētu sadzirdēt Dieva balsi. «Tavs vārds ir manu kāju spīdeklis un gaišums uz maniem ceļiem» (Ps 119,105). Evaņģēlija klausīšanās, lasīšana un centieni padarīt to par garīgo barību, ļauj mums satikt dzīvo Jēzu, pieredzēt Viņa mīlestību.»

Uzrunas turpinājumā pāvests skaidroja, ka pirmajā lasījumā atskan Dieva aicinājums Jeruzalemei, kas izteikts caur pravieti Isaju: «Celies un topi gaiša!» Jeruzaleme ir aicināta būt par gaismas pilsētu, kas atspoguļotu pasaulei Dieva gaismu un palīdzētu ļaudīm staigāt Viņa ceļus. Tas ir Dieva tautas aicinājums un misija – sacīja Francisks. – Taču Jeruzaleme var arī neatbildēt Kunga aicinājumam. Evaņģēlijā lasām, ka Austrumu gudrie, ieradušies Jeruzalemē, kādu brīdi neredzēja zvaigzni, jo tās gaisma nespēja iespraukties Heroda pilī, kur valdīja tumsa, neuzticība un bailes. Herods kļūst aizdomīgs un norūpējies par trausla Bērna piedzimšanu, saskatot tajā savu sāncensi. Karalis baidās, ka tas var iedragāt viņa pasauli, kas balstīta uz varas, panākumu un materiālo labumu pamata. Bailes noveda viņu līdz nevainīgu bērnu slepkavībai.

Austrumu gudrie nepakļāvās tumsības apdraudējumam, kādu pieredzēja Heroda pilī, jo ticēja Rakstiem, kuros pravietots par Betlēmi, Pestītāja dzimšanas vietu. Viņi atsāka savu ceļu, un atkal ieraudzīja zvaigzni, kas piepildīja viņu sirdis ar lielu prieku – sacīja pāvests, piebilstot, ka viens no gaismas aspektiem mūsu ticības ceļā ir tā sauktā svētā «apķērība». Runa ir par garīgo atjautību, kas palīdz mums saskatīt reālus draudus un izvairīties no tiem. Austrumu gudros vadīja šī «apķērības» gaisma, kad viņi nolēma neatgriezties Heroda drūmajā pilī, un aiziet uz savu zemi pa citu ceļu. «Šie Austrumu gudrie māca mūs, kā neiekrist tumsības lamatās, kā cīnīties pret tumsību, kas cenšas pārņemt mūsu dzīvi. Vajag atvērt savu sirdi Dieva gaismai un stiprināt garīgo atjautību. Jēzus aicina savus mācekļus: «Esiet gudri kā čūskas un vienkārši kā baloži» (Mt 10,16).

Uzrunas noslēgumā Francisks aicināja ticīgos, sekojot Austrumu gudro piemēram, pacelt savu skatienu uz Debesīm, lai ieraudzītu patieso Gaismu, lai neapmierinātos ar seklu un nenozīmīgu dzīvi, lai nepārtraukti meklētu to, kas ir labs, patiess un skaists, lai meklētu Dievu. Mēs nedrīkstam palikt pie skaistas, bet tukšas pils fasādes. Mums ir jāiet tālāk, jāiet uz Betlēmi, kur mājas vienkāršībā, starp diviem cilvēkiem, kuru sirdīs kvēlo mīlestība, mirdz Gaisma, kas nākusi no Debesīm. Sekojot Triju ķēniņu piemēram, ar savām mazajām gaismiņām meklēsim lielo un patieso Gaismu – aicināja pāvests.

S. Krivteža / VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta