Franciska uzruna Kristus dzimšanas svētku vigīlijas Misē

Tauta, kas staigāja tumsībā, ieraudzīja lielu gaismu (Is 9,1).

Šis Isaja pravietojums nekad nebeidz mūs aizkustināt, sevišķi, kad to klausāmies Ziemassvētku nakts liturģijā. Un tas nav tikai emocionāls, sentinemtāls fakts; tas mūs aizkustina, jo izsaka dziļo patiesību par to, kas mēs esam: mēs esam tauta ceļā, un ap mums un arī mūsos ir tumsa un gaisma. Un šajā naktī, kamēr tumsas gars apņem pasauli, atjaunojas notikums, kas vienmēr mūs pārsteidz: tauta ceļā ieraudzīja lielu gaismu. Gaisma mudina mūs pārdomāt par noslēpumu: iešanas un redzēšanas noslēpumu.

Iet. Šis darbības vārds liek mums domāt par vēstures gaitu, par garo pestīšanas vēstures ceļu, sākot ar Ābramu – mūsu tēvu ticībā, kuru Kungs kādu dienu aicināja doties projām, iziet no savas zemes un iet uz Viņa norādīto zemi. No tā brīža mūsu kā ticīgo identitāte ir svētceļojošās tautas uz apsolīto zemi būtība. Šo stāstu vienmēr pavada Kungs! Viņš ir vienmēr uzticīgs savai derībai un saviem apsolījumiem: «Dievs ir gaisma un Viņā nav tumsas» (1 Jņ 1,5). Savukārt tautā gaismas brīži mainās ar tumsu, uzticība ar neuzticību, paklausība ar pretošanos; svētceļnieku momenti mijas ar noklīdušas tautas momentiem.

Arī mūsu personiskajā vēsturē mijas gaiši un tumši brīži, gaisma un ēnas. Ja mīlam Dievu un brāļus, mēs staigājam gaismā, bet ja mūsu sirds noslēdzas, ja mūsos pārsvaru gūst lepnība, meli, pašlabuma meklēšana, tad mūsos un ap mums nolaižas tumsa. «Bet kas savu brāli ienīst – raksta apustulis Jānis –, tas atrodas tumsībā un staigā tumsībā, un nezina, kurp tas iet, jo tumsa padarījusi aklas viņa acis» (1 Jņ 2,11).

2. Šājā naktī, kā vistīrākais gaismas stars, atbalsojas apustuļa vārdi: «Dieva žēlastība parādījusies visiem ļaudīm» (Tit 2,11). Žēlastība, kas ir parādījusies pasaulē, ir Jēzus, kas piedzimis no Jaunavas Marijas, patiess cilvēks un patiess Dievs. Viņš ir ienācis mūsu vēsturē, ir ņēmis dalību mūsu ceļā. Viņš ir atnācis, lai atbrīvotu mūs no tumsības un dāvātu mums gaismu. Viņā ir parādījusies žēlastība, žēlsirdība, Tēva maigums – Jēzus ir par miesu tapusi Mīlestība. Viņš nav tikai gudrs skolotājs, nav tikai ideāls, uz kuru tiecamies un par kuru zinām, ka esam no tā bezgalīgi tālu, Viņš ir vēstures un dzīves jēga, Viņš ir uzslējis savu telti starp mums.

3. Gani bija pirmie, kuri redzēja šo «telti», saņēma Jēzus dzimšanas vēsti. Bija pirmie, jo viņi bija starp pēdējiem, atstumtiem. Un bija pirmie, jo bija nomodā naktī, sargājot savu ganāmpulku. Kopā ar viņiem apstāsimies Bērna priekšā, apstāsimies klusumā. Kopā ar viņiem pateiksimies Kungam, ka mums ir dāvāts Jēzus, un kopā ar viņiem ļausim lai no sirds dziļumiem paceļas pateicība par Viņa uzticību: Mēs slavējam Tevi, Kungs, visaugstais Dievs, ka Tu sevi pazemināji mūsu dēļ. Tu esi bezgalīgs un esi sevi paradījis mazu; Tu esi bagāts un esi sevi padarījis nabagu, Tu esi visvarens un esi sevi padarījis vāju.

Šajā naktī dalāmies Evaņģēlija priekā – Dievs mūs mīl, mīl mūs tik ļoti, ka ir dāvājis Savu Dēlu kā mūsu brāli, kā gaismu mūsu tumsībā. Kungs mums atkārto: «Nebaidieties» (Lk 2,10). Un arī es jums atkārtoju: nebaidieties! Mūsu Tēvs ir pacietīgs, mīl mūs, dāvā mums Jēzu, kas vadīs mūs ceļā uz apsolīto zemi. Viņš ir gaisma, kas izgaismo tumsību. Viņš ir mūsu miers. Amen.


Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta