Lai mums būtu atvērta dvēsele, kas prot pieņemt Kungu!

„Ziemassvētkos, tāpat kā Marija, dosim vietu Jēzum, kas nāk!” rosināja pāvests Svētajā Misē, kuru pirmdien, 23. decembrī, svinēja Svētās Martas nama kapelā. Šogad tas bija pēdējais rīta dievkalpojums, ko Francisks svinēja publiski un kurā teica sprediķi. Šāda veida dievkalpojumi atsāksies pēc svētkiem, 7. janvārī. Homīlijā pāvests uzsvēra, ka Kungs ik dienas apmeklē savu Baznīcu, un lika būt modriem pret mūsu dvēseles aizvērtību. „Kristietim,” teica pāvests, „vienmēr ir jābūt nomodā, gaidot Kungu”.

Šais dienās pirms Kunga dzimšanas svētkiem, pāvests Francisks sacīja, ka Baznīca, tāpat kā Marija, ir dzemdību gaidās. Arī Marija izjuta to pašu, ko šai brīdī izjūt visas sievietes. Izjūt šo iekšējo saviļņojumu savā miesā un dvēselē, ka bērns nāk pasaulē. Marija sirdī jūt, cik ļoti viņa vēlas redzēt sava Bērna seju. Mēs, kā Baznīca, pavadām Dievmāti šai gaidīšanas ceļā, un gandrīz vēlamies pasteidzināt šo Jēzus dzimšanu. Kungs nāk divas reizes – piedzimstot fiziski – tas ir tas, ko atceramies tagad, un otrreiz Viņš atnāks laiku beigās, lai noslēgtu vēsturi. Taču, kā apgalvoja svētais Bernards, ir arī trešā piedzimšana. Pāvests paskaidroja:

„Ir trešā Kunga atnākšana. Tā, kas notiek katru dienu. Kungs katru dienu apmeklē savu Baznīcu! Viņš apmeklē katru no mums un arī mūsu dvēsele ienāk šai līdzībā: mūsu dvēsele līdzinās Baznīcai, mūsu dvēsele līdzinās Marijai. Tuksneša tēvi saka, ka Marija, Baznīca un mūsu dvēsele ir kā sievietes, un to, ko var teikt par vienu, varētu teikt arī par divām pārējām. Arī mūsu dvēsele ir gaidās. Tā gaida Kunga atnākšanu. Atvērta dvēsele, kas aicina: nāc, Kungs!”

Pāvests teica, ka arī katru no mums šais dienās Svētais Gars aicina lūgties: „Nāc! Nāc!” Visās Adventa dienās prefācijā teicām, ka mēs, Baznīca, tāpat kā Marija, esam nomodā gaidīdami. „Un nomods ir svētceļnieka „tikums”. Mēs visi esam svētceļnieki!” uzsvēra Francisks. Viņš jautāja:

„Gribu pajautāt: vai esam gaidpilni, vai aizvērti? Vai esam nomodā, vai arī ieslēgušies viesnīcas drošībā; esam ceļā, bet negribam vairs iet uz priekšu? Vai esam svētceļnieki, vai ejam maldu ceļus? Tāpēc Baznīca aicina mūs lūgties šo „nāc!”, atvērt mūsu dvēseli, un lai mūsu dvēsele šais dienās ir gaidīšanas nomodā. Būt nomodā! Kas notiek mūsos, ja nāk Kungs, vai ja Viņš nenāk? Vai Kungam ir vieta, vai vieta ir svētkiem, iepirkumiem, troksnim… Vai mūsu dvēsele ir atvērta, kā atvērta ir Svētā Māte Baznīca un kā atvērta bija Dievmāte? Vai arī mūsu dvēsele ir slēgta un pie tās durvīm esam piekāruši ļoti pieklājīgu uzrakstu: „Lūdzu netraucēt!””

Pāvests uzsvēra, ka pasaule nebeidzas ar mums, mēs neesam vissvarīgākie pasaulē. Tie ir Kungs ar Dievmāti un Māti Baznīcu! „Tāpēc,” teica Francisks, „mums nāks par labu atkārtot invokāciju: „Ak, gudrība, ak Dāvida atslēga, ak tautu Karali, nāc!” Svētais tēvs atkārtoti rosināja:

„Un šodien daudzreiz atkārtot „nāc!”, un censties, lai mūsu dvēsele nebūtu dvēsele, kas saka: „Do not disturb!” Nē! Lai tā ir atvērta dvēsele, lai ir liela dvēsele, kas šais dienās prot pieņemt Kungu, un kas sāk sadzirdēt to, ko Ziemassvētku priekšvakarā teiks mums Baznīca: „Ziniet, ka šodien nāk Kungs! Un rīt jūs redzēsiet Viņa godību!”

I. Šteinerte/VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna radio obligāta