„Mūsu tikšanās noslēpums ar Dievu ietver klusumu, kas nemeklē publicitāti. Tikai klusums
glabā gājuma noslēpumu, ko cilvēks paveic, ejot ar Dievu” – apgalvoja pāvests 20.
decembra rīta Svētajā Misē. Francisks piebilda, ka Kungs mums dod žēlastību mīlēt
klusumu, kas ir jāglabā tālu no jebkādas publicitātes.
Pestīšanas vēsturē ne
skaļš troksnis, ne izlaušanās pirmajās rindās, bet gan ēna un klusums ir „vietas”,
kurās Dievs ir vēlējies atklāties cilvēkam.
Savas pārdomas pāvests smēlās no
šīsdienas Evaņģēlija lasījumā rodamā Pasludināšanas apraksta, jo īpaši, no eņģeļa
vēstījuma Marijai, ka viņu apēnos Visaugstākā spēks. Gandrīz no tādas pašas ēnas bija
veidots mākonis, ar kuru Dievs sargāja ebrejus tuksnesī. Pāvests teica:
„Kungs
vienmēr ir rūpējies par noslēpumu un aizklājis noslēpumu. Viņš nav to reklamējis.
Noslēpums, kas tiek reklamēts, nav ne kristīgais noslēpums, ne Dieva noslēpums. Tas
ir viltots noslēpums. Dievmātes noslēpums, kura saņem savu Dēlu, ir apslēpts, viņas
jaunavīgā mātišķība ir apslēpta. Apslēpta visu dzīvi! Un viņa to zināja. Šī Dieva
ēna mūsu dzīvē mums palīdz atklāt mūsu noslēpumu: mūsu tikšanās noslēpumu ar Kungu,
mūsu dzīves gājuma noslēpumu ar Kungu”.
Pāvests apgalvoja, ka ikviens no mums
zina, cik noslēpumaini mūsu sirdī, mūsu dvēselē darbojas Kungs. Un kāds ir mākonis,
spēks, Svētā Gara veids, kādā šis noslēpums tiek apslēpts?”
„Šis mākonis mūsos,
mūsu dzīvē saucas klusums: Klusums ir tieši tas mākonis, kas aizklāj mūsu attiecību
noslēpumu ar Kungu, mūsu svētumu un mūsu grēkus. Šis ir noslēpums, ko nespējam izskaidrot.
Taču, kad mūsu dzīvē trūkst klusuma, noslēpums zūd, tas izplēn. Glabāt noslēpumu ar
klusumu! Tas ir mākonis, tas ir mums dotais Dieva spēks, tas ir Svētā Gara spēks”.
Pāvests
uzsvēra, ka Jēzus Māte bija īstens klusuma tēls. Jau sākot no savas neparastās mātišķības
pasludināšanas līdz pat Kalvārijai. „Domāju,” teica Francisks, „cik reizes viņa klusēja
un cik reizes nepasacīja to, ko juta, lai tikai saglabātu attiecību noslēpumu ar savu
Dēlu, un līdz par vismokošākajam klusumam Krusta pakājē”. Aprakstot Dievmātes spēju
glabāt noslēpumu pat šādā ekstrēmā brīdī, pāvests piebilda:
„Evaņģēlijs par
to nesaka neko – vai viņa teica kādu vārdu, vai nē… Viņa bija klusa, bet cik gan lietu
viņa teica Kungam savā sirdī! „Tai dienā,” – tas ir tas, ko lasījām, „Tu man teici,
ka Viņš būs varens, Tu man teici, ka dosi Viņam Dāvida troni, Tēvu, kas valdīs mūžīgi,
bet tagad es Viņu redzu lūk, kur! Dievmāte bija cilvēciska! Varbūt viņa vēlējās teikt:
„Meli! Esmu pievilta!” Šādi ieminējās Jānis Pāvils II, runājot par Dievmāti šai brīdī.
Taču viņa ar klusumu apsedza noslēpumu, kuru nesaprata, un ar šo klusumu ļāva, lai
noslēpums varētu augt un ziedēt cerībā”.
„Klusums ir tas, kurš glabā noslēpumu,”
atgādināja pāvests Francisks. „Tāpēc mūsu attiecību noslēpums ar Dievu, mūsu gājums,
mūsu pestīšana nevar būt palaisti ēterā, tie nevar būt publicēti.” Svētais tēvs aicināja
lūgties: „lai Kungs mums visiem dod žēlastību mīlēt klusumu, meklēt to un ļaut, lai
mūsu sirdi sargā klusuma mākonis!”
I. Šteinerte/VR
Tekstu izmantošanas
gadījumā atsauce uz Vatikāna radio obligāta