Lūgt žēlastību ziedēt, nest augļus un dot dzīvību

„Pazemība ir nepieciešama auglībai,” šādu atziņu ceturtdienas rīta Svētajā Misē izteica pāvests Francisks. Viņš teica, ka Dieva iejaukšanās uzvar mūsu dzīves sterilitāti un dara to auglīgu. Tad viņš izcēla augstprātības attieksmi, kas dara sterilus. Pāvests teica, ka Svētajos Rakstos daudzreiz rodam neauglīgas sievietes, kurām Kungs dod dzīvības dāvanu. Francisks komentēja Svēto Rakstu lasījumu par Elizabeti, kura, pirms tam būdama neauglīga, dzemdēja dēlu Jāni. „No neiespējamības dāvāt dzīvību, rodas dzīvība,” atzīmēja pāvests. Un tas ir noticis arī ne tikai ar neauglīgām sievietēm, bet arī ar cilvēkiem, kuriem bija zudusi dzīves cerība.

„Kungs iejaucas šo sieviešu dzīvē, lai mums teiktu: „Es spēju dot dzīvību.” Arī Praviešu grāmatās ir sastopams tuksneša tēls, izkaltusī zeme, kurā nespēj augt neviens koks, vai augs. „Taču tuksnesis kļūs kā mežs,” saka pravieši. „Tas būs liels un ziedošs.” Vai tuksnesis var ziedēt? Jā. Neauglīga sieviete var dot dzīvību? Jā. Tas ir Kunga apsolījums: Es varu! No sausuma, jūsu dzīves sausuma, es varu likt izaugt dzīvībai, pestīšanai! No izkaltušas zemes es varu izaudzēt augļus!”

Pāvests Francisks uzsvēra, ka pestīšana, ir lūk kas: „Tā ir Dieva iejaukšanās, kas dara mūs auglīgus, kas dod mums dzīvības spēju. Francisks apgalvoja, ka mēs to nespējam vieni paši. Diemžēl, „daudzi ir mēģinājuši domāt, ka sevi atpestīt spējam mēs paši”. Pāvests, turklāt piebilda:

„Arī kristieši. Atcerēsimies, piemēram, pelagiāņus. Viss ir žēlastība. Dieva iejaukšanās ir tā, kas ved mūs pie pestīšanas. Dieva iejaukšanās ir tā, kas palīdz svētuma ceļā. Tikai Viņš to spēj. Bet ko darām no mūsu puses? Vispirms – ir jāatzīst mūsu sausums, mūsu nespēja dot dzīvību. Ir jāatzīst! Otrkārt, ir jālūdz: „Kungs, es vēlos būt auglīgs. Es vēlos, lai mana dzīvība dotu dzīvību, lai mana ticība ir auglīga un iet uz priekšu un lai es to varētu dot citiem. Kungs, es esmu sterils, es nevaru, bet Tu vari. Es esmu tuksnesis: es nevaru, bet Tu vari”.

Pāvests piebilda, ka šī varētu būt viena no lūgšanām šais dienās, pirms Ziemassvētkiem. „Padomāsim,” teica pāvests, cik augstprātīgie – tie, kas tic, ka viņi visu var paveikt paši, ir ievainoti”. Francisks atcerējās Saula meitu Mikolu – sievieti, kas nebija sterila, bet augstprātīga un nesaprata, ko nozīmē slavēt Dievu, vēl jo vairāk, viņa izsmēja Dieva slavēšanu. Un Dievs viņu sodīja ar neauglību. Homīlijas noslēgumā pāvests aicināja būt pazemīgiem un lūgties:

„Pazemība ir nepieciešama auglībai. Cik cilvēku domā, ka viņi ir taisnīgi, kā šī sieviete, bet beigās izrādās pavisam nabagi. Pazemība ir teikt Kungam: „Kungs, esmu neauglīgs, esmu tuksnesis,” un šais dienās atkārtot tās skaistās antifonas, ar kurām Baznīca mūs aicina lūgties: „Ak Dāvida dēls, ak Adonai, ak Gudrība – šodien – ak, Jēkaba sakne, ak Emanuel, nāc dot mums dzīvību, nāc mūs atpestīt, jo Tu vienīgais to spēj, bet es viens pats to nespēju! Un ar šo pazemību, ar tuksneša pazemību, ar sterilas dvēseles pazemību, saņemt žēlastību, žēlastību ziedēt, nest augļus un dot dzīvību!”

I. Šteinerte/VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna radio obligāta