2013-11-27 13:50:03

Mēs varam kļūt šībrīža kungi, taču laika Kungs ir Jēzus Kristus


„Cilvēks var iedomāties, ka viņš ir šībrīža noteicējs, taču, tikai Kristus ir laika Kungs,” teica pāvests otrdienas rīta Svētajā Misē. Viņš norādīja uz lūgšanu, kas palīdz izprast katru dzīves brīdi, un uz Jēzū likto cerību, kas, savukārt, kalpo, lai pareizi uztvertu laiku beigas.

Tātad, divi padomi, lai saprastu tagadnes ritējumu un sagatavotos laiku beigām. Šie padomi ietverti tikai divos vārdos „lūgšana” un „cerība”. Lūgšana, kopā ar nepieciešamo izšķirtspēju, palīdz atšifrēt atsevišķus dzīves brīžus un orientēties uz Dievu. Cerība ir bāka, kas apgaismo pēdējo pietauvošanās vietu – cilvēka dzīves pēdējo pieturu, un eshatoloģiskā ziņā – arī laika beigu pieturu. Pāvests savas pārdomas balstīja uz Evaņģēlija lasījumu, kurā Jēzus skaidro svētnīcas apmeklētājiem to, kam būs jānotiek pirms cilvēces beigām. Viņš iedrošina, ka pat visbriesmīgākais notikums nespēs iedzīt izmisumā tos, kas tic Dievam. Pāvests teica: „Šai ceļā uz mūsu gājuma beigām – uz mūsu katra un uz visas cilvēces gājuma beigām, Kungs iesaka divas lietas – divas dažādas lietas, kas viena no otras atšķiras ar to, kā mēs dzīvojam, jo pastāv atšķirība starp dzīvošanu kādā noteiktā brīdī un dzīvošanu laikā”. Francisks turpināja skaidrot:

„Kristietis ir vīrietis, vai sieviete, kas prot dzīvot gan kādā noteiktā brīdī, gan laikā. Brīdis ir tas, kurš mums pieder tagad, taču tas nav laiks, jo tas paiet. Varbūt mēs varam justies šībrīža kungi, taču apmānam sevi tai gadījumā, ja ticam, ka esam laika kungi. Laiks nav mūsējais, tas pieder Dievam! Šis brīdis ir mūsu rokās un mums pieder arī brīvība, kā to izmantot. Mēs varam kļūt šībrīža kungi, taču laikam ir tikai viens saimnieks, viens Kungs, Jēzus Kristus.”

Citējot Jēzus vārdus no Evaņģēlija, pāvests atkārtoja, ka nevajag, tātad, ļauties šībrīža apmānam, jo atradīsies tas, kurš izmantos mūsu apjukumu, stādoties priekšā kā Kristus. Pāvests apgalvoja, ka kristietim ir jānodrošinās ar diviem tikumiem, lai dzīvotu šai brīdī. Tie ir lūgšana un izšķirtspēja. Šībrīža un laika skaidrojumam Francisks turpināja izmantot jezuītiem piemītošo metodi, kurā liela uzmanība tiek pievērsta jēdzieniem „izšķirtspēja”, „zīmju pazīšana” un vairākiem citiem:

„Lai pazītu īstās zīmes, lai pazītu ceļu, pa kuru iet šai brīdī, ir nepieciešama izšķirtspējas un lūgšanas dāvana. Savukārt, lai raudzītos uz laiku, kura saimnieks ir vienīgi Kungs Jēzus Kristus, mums nepieder neviens cilvēcisks tikums. Tikumu, lai raudzītos uz laiku, mums var dot, var dāvāt tikai Kungs. Šis tikums ir cerība. Lūgšana un izšķirtspēja šim brīdim; cerība laikam”.

Pāvests teica, ka tādā veidā kristietis iet šo ceļu, brīdi pēc brīža, ar lūgšanu un izšķirtspēju, laiku atstājot cerībai:

„Kristietis prot gaidīt Kungu katrā brīdī, bet cer uz Viņu laiku beigās. Tie ir šībrīža un laika vīrietis un sieviete – lūgšanas un izšķirtspējas, kā arī cerības vīrietis un sieviete. Lai Kungs mums dod žēlastību staigāt ar gudrību, kas arī ir Dieva dāvana – gudrība, kas šai brīdī mums liek lūgties un izšķirot. Un lai laikā, kas ir Dieva vēstnesis, tā palīdz mums dzīvot ar cerību!”

I. Šteinerte/VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna radio obligāta







All the contents on this site are copyrighted ©.