Kā pārdzīvot tuva cilvēka zaudējumu?

Kā pārdzīvot kāda tuva cilvēka zaudējumu – mātes vai tēva, brāļa vai māsas, vīra, sievas, dēla, meitas vai drauga nāvi? Atbildi uz šo jautājumu atrodam pāvesta Franciska šodienas katehēzes mācībā, kas varētu būt mierinājuma avots ne tikai katolim vai citam kristietim, bet katram labas gribas cilvēkam, kuram nav svešas tādas lietas kā mīlestība un žēlsirdība. Pāvests pats atzina: „Mani vienmēr aizkustina jautājums: Kāpēc cieš bērni? Kāpēc mirst bērni?” Uzrunas laikā viņš parādīja, ka tas, kurš ir žēlsirdīgs, no nāves nebaidās.

Trešdien, 27. novembrī, uzrunājot Svētā Pētera laukumā uz vispārējo audienci sanākušos Itālijas iedzīvotājus un ārzemju svētceļniekus, pāvests pievērsās nāves tematam. Ticības apliecinājuma beigās atrodam frāzi: „Gaidu mirušo augšāmcelšanos un dzīvi nākamajā mūžībā”. Šodien Francisks aplūkoja tās pirmo daļu. Viņš pieskārās trīs punktiem: nepareiza nāves izpratne, nāve kristīgā skatījumā un sagatavošanās nāvei.

Runājot par pirmo jautājumu, pāvests atzina, ka nāve attiecas uz mums visiem. Taču tad, kad tā skar mums tuvus cilvēkus, liek izvirzīt ļoti dziļus jautājumus. Turklāt, kad tā skar visneaizsargātākās būtnes, sevišķi, bērnus, mēs pat ieļaunojamies. Ja uzskatām, ka ar nāvi viss beidzas – skaidroja Francisks – tad tā mūs biedē. Tādā gadījumā nāvi uzlūkojam kā draudu ikvienai savai perspektīvai, ikvienam sapnim. Nāve sarauj attiecības un visu pārtrauc. Tas notiek tad, ja uz dzīvi raugāmies kā laiku starp dzimšanu un nāvi, un neticam apvāršņiem, kas pārsniedz šīs dzīves robežas. Tas notiek tad, ja dzīvojam tā, it kā Dieva nebūtu. Tas ir tipiski ateistisks domāšanas veids. Cilvēki ar šādu mentalitāti uzskata, ka atrodas nejauši šajā pasaulē un virzās pretī nebūtībai. Bez tam, vēl ir arī tā saucamais praktiskais ateisms, kad cilvēks dzīvo tikai tādēļ, lai īstenotu savas personīgās intereses un laicīgos plānus. Ja nāvi mēs izprotam šādi, tad nekas cits neatliek, kā to noliegt un banalizēt, lai tā mūs nebiedē – sacīja pāvests.

Otrajā jautājumā Francisks pievērsās nāves kristīgajai izpratnei. Pret iepriekš aprakstīto kļūdaino koncepciju cilvēka sirds protestē, jo katrā no mums ir ieliktas dziļas ilgas pēc bezgalīgā, nostalģija pēc neiznīcības, pēc mūžības. Kā pārdzīvot kāda dārga cilvēka zaudējumu? Pat vissmagākajos dzīves brīžos – kad aiziet kāds mīļš cilvēks un šis zaudējums plosa mūsu sirdi, mūsos tomēr saglabājas dziļa pārliecība, ka nevar viss tā vienkārši beigties, ka labais netika dots un saņemts veltīgi. Kāda balss dziļi mūsos saka, ka dzīve nebeidzas ar nāvi. Tā ir taisnība – uzsvēra Francisks – mūsu dzīve nebeidzas ar nāvi!

Šīs slāpes pēc dzīvības reālu un pamatotu atbildi rod Jēzus Kristus augšāmcelšanā – viņš turpināja. Jēzus augšāmcelšanās ne tikai sniedz pārliecību par to, ka pastāv pēcnāves dzīve, bet arī izgaismo mūsu pašu nāves noslēpumu. Ja dzīvosim vienotībā ar Jēzu un būsim Viņam uzticīgi, tad spēsim mierīgi un ar cerību tikt galā arī ar nāvi. Pāvests atgādināja, ka cilvēks nomirst tā, kā ir dzīvojis. Ja es būšu dzīvojis kopā ar Kungu un uzticējies Viņa bezgalīgajai žēlsirdībai, tad būšu gatavs pieņemt arī šīszemes dzīves pēdējo brīdi un pilnībā atdošu sevi Viņa gādīgajās rokās, gaidot, kad varēšu skatīt Viņu vaigu vaigā. Tas ir skaistākais, kas ar mums var notikt – piebilda Francisks. Kontemplēt Kunga brīnišķīgo vaigu, redzēt Viņu tādu, kāds Viņš ir – skaistu, gaismas, mīlestības un maiguma pilnu. Tieši tam mēs esam radīti – atrast Kungu un būt kopā ar Viņu.

Šajā kontekstā kļūst saprotams Jēzus aicinājums būt vienmēr gataviem, dzīvot nomodā, zinot, ka šī dzīve mums tika dota arī tādēļ, lai sagatavotos jaunai dzīvei kopā ar Debesu Tēvu. Tāpēc, treškārt, pāvests uzsvēra, ka pastāv kāds pavisam drošs ceļš, proti, tā ir laba sagatavošanās nāvei, dzīvojot ar Jēzu. Es varu sagatavoties nāvei, dzīvojot kopā ar Jēzu. Un pa kādu ceļu man ir jāiet, lai būtu visu laiku ar Jēzu? Tas ir lūgšanas, sakramentu un mīlestības ceļš. Francisks aicināja atcerēties, ka Kungs ir klātesošs vājajos, nabagos un trūkumcietējos. Viņš pat sevi pielīdzināja viņiem: „Es biju izsalcis, un jūs mani pabarojāt, es biju izslāpis, un jūs man devāt dzert… Visu, ko jūs esat darījuši vienam no šiem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat man darījuši” (Mt 25, 35-36.40).

Tāpēc pāvests norādīja, ka pastāv kāds drošs ceļš, kas ved mūs uz nemirstību. Tas ir kristīgās mīlestības un žēlsirdības ceļš. Tas ir brālīgās dalīšanās ceļš. Svarīgi, lai mēs to apzinātos un staigātu pa šo ceļu, proti, nebaidītos aprūpēt sava tuvākā miesīgās un garīgās rētas. Solidaritāte ciešanās un cerības sēšana ir nosacījums tam, lai mēs saņemtu mantojumā Valstību, kas mums kopš mūžiem ir sagatavota. Francisks uzsvēra, ka cilvēks, kurš ir žēlsirdīgs, kurš īsteno žēlsirdību savos darbos, nebaidās no nāves, jo skatās tai acīs savu brāļu ievainojumos un iet tai pāri ar Jēzus Kristus mīlestību. Ja savas dzīves un sirds durvis atvērsim saviem mazākajiem brāļiem, tad arī mūsu nāve kļūs par durvīm, pa kurām ieiesim debesīs – svētlaimes tēvijā, uz kuru šobrīd esam ceļā, lai uz mūžiem būtu kopā ar Debesu Tēvu, ar Jēzu, Mariju un visiem svētajiem.

J. Evertovskis / VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta