Pāvesta Franciska apustuliskā pamudinājuma "Evangelii Gaudium" sintēze
„Evaņģēlija prieks piepilda to cilvēku, kuri satiek Jēzu, sirdi un visu dzīvi”, ar
šiem vārdiem iesākas pāvesta Franciska apustuliskais pamudinājums „Evangelii Gaudium”
(Evaņģēlija prieks), kurā viņš pārdomā, kā sludināt Evaņģēliju mūsdienu pasaulē.
Otrdien, 26. novembrī, notika dokumenta prezentācija. Tas ir 2012. gada oktobrī Vatikānā
notikušās, jaunajai evaņģelizācijai veltītās, Bīskapu Sinodes auglis. „Es vēlos vērsties
pie Kristum ticīgajiem”, raksta Francisks, „lai aicinātu viņus sākt jaunu evaņģelizācijas
etapu, ko iezīmētu šis prieks, un gribu norādīt, pa kādiem ceļiem tuvāko gadu laikā
Baznīcai būtu jāiet” (1). Tātad, runa ir par visiem kristiešiem adresētu spēcīgu pamudinājumu
ar atjaunotu dedzību un dinamismu atklāt saviem līdzcilvēkiem Jēzus mīlestību, sargājoties
no lielā mūsdienu riska, proti, padošanās skumjām, kuru cēlonis ir individuālisms
(sal. 2).
Dokumentā, kas sastāv no piecām nodaļām, pāvests aicina „no jauna
atklāt sākotnējo Evaņģēlija svaigumu”, meklējot „jaunus ceļus” un „radošas metodes”,
un neieslēgt Jēzu savās „garlaicīgajās shēmās” (11). Vajadzīga atgriešanās, kas nepieļauj,
ka viss paliek pa vecam, un ir nepieciešama ekleziālo „struktūru reforma”, lai padarītu
tās misionārākas. Francisks atzīst, ka, veicot atjaunotnes procesu, nevajag baidīties
pārskatīt arī dažas Baznīcas ieražas, kas nav „tiešā veidā saistītas ar Evaņģēlija
būtību” (sal. 27-43).
Evaņģelizācijā galvenais ir Kristus, kurš šodien aicina
katru no mums piedalīties Viņa pestīšanas darbā. Tāpēc pāvests aicina centrālo vietu
ierādīt Kristum. Apustuliskā pamudinājuma pirmā nodaļa ir veltīta Baznīcas reformai,
kas tiek skatīta misiju gaismā. Baznīca tiek aicināta iziet no sevis, doties pretī
cilvēkiem, koncentrējoties uz būtisko. Otrajā nodaļā pāvests runā par mūsdienu pasaules
izaicinājumiem un lietām, kas aizēno jauno evaņģelizāciju. Trešajā nodaļā tiek uzsvērts,
ka evaņģelizācija ir visas Dieva tautas uzdevums. Šeit Francisks runā par tās attīstību
un etapiem. Ceturtā nodaļa ir veltīta evaņģelizācijas sociālajai dimensijai. Piektajā
nodaļā pāvests pievēršas jaunās evaņģelizācijas garam. Prezentējot dokumentu, Pontifikālās
Jaunās evaņģelizācijas padomes vadītājs, arhib. Rino Fizikella, norādīja, ka visu
šo tematu „eņģes” ir Dieva žēlsirdīgā mīlestība. Dievs dodas pretī katram cilvēkam.
Ja satiekam Jēzu Kristu un šajā priecīgajā pieredzē dalāmies ar citiem, tad mūsu dzīve
iegūst jēgu un piepildījumu.
Lai liecinātu par to, ka Dieva sirds ir plaša
un atvērta, svarīgi, lai „visur būtu atvērtas baznīcu durvis”, lai tādā veidā tie,
kuri meklē, nesastaptos ar atraidījumu un nepiedzīvotu aukstumu, kā cēlonis ir aizslēgtās
durvis. „Pat sakramentu durvis nevajadzētu vērt ciet vienalga kāda iemesla dēļ”, raksta
pāvests. Viņš paskaidro, ka, piemēram, Euharistija „nav atalgojums, kas pienākas pilnīgajiem,
bet ir dziedniecības līdzeklis un barība, kas tiek nesavtīgi dāvāta vājajiem”. Francisks
piebilst, ka šai pārliecībai ir arī pastorālas konsekvences, ko gudri un drosmīgi
jāņem vērā (47). Kā jau iepriekš bija izteicies, arī šajā dokumentā pāvests atzīst,
ka viņš labāk grib redzēt tādu Baznīcu, kas „piedzīvo negadījumu, tiek ievainota un
aptraipās, lai tikai izietu ielās, nekā slimu Baznīcu, kas tāda kļuvusi, noslēdzoties
sevī, meklējot komfortu un veidojot ap sevi drošības barjeras. Es negribu tādu Baznīcu,
kurai rūpētu tikai tas, kā būt par visa centru, un kas beigās noslēdzas…”, viņš raksta.
"Ja mums patiesi par kaut ko jāraizējas, tad tas lai ir par to, ka tik daudzi mūsu
brāļi dzīvo, nepazīdami draudzību ar Jēzu Kristu" (49).
Dokumentā pāvests
norāda uz riskiem kuriem ir pakļauti cilvēki, kas nodarbojas ar pastorālo darbu. Viņi
ir pakļauti individuālismam, identitātes krīzei un dedzības zaudēšanai. „Vislielākais
drauds ir Baznīcas ikdienas dzīves skumjais pragmatisms, kur liekas, ka viss ir normāli,
bet īstenībā vājinās ticība” (sal. 78-83). Šajā kontekstā Francisks mudina nepadoties
„sterilajam pesimismam”, bet būt par cerības zīmēm, veicot „maiguma revolūciju” (sal.
84-88). Viņš brīdina, ka bieži vien tā vietā, lai meklētu Dieva godu, meklējam cilvēciskās
uzslavas (sal. 93). Turklāt, daži „jūtas pārāki par citiem”, jo viņi ir „nesatricināmi
uzticīgi noteiktam katoliskam stilam, kas bija modē pagātnē”. Šie cilvēki „tā vietā,
lai evaņģelizētu, analizē un šķiro citus”. Bez tam, daži „pārlieku rūpējas par liturģiju,
doktrīnas spožumu vai Baznīcas prestižu”, bet īsti nerūpējas, lai Evaņģēlijs patiesi
aizsniegtu cilvēku sirdis (95). Pāvests to sauc par „briesmīgu samaitātību”, kas tiek
piekopta „labā aizsegā”. „Lai Dievs sargā mūs no pasaulīgas Baznīcas, kas slēpjas
aiz garīgiem un pastorāliem karogiem!” (97), viņš novēl.
Apustuliskajā pamudinājumā
pāvests aicina kristiešus neļauties skaudībai un nenovīdībai, un izbeigt kašķēšanos.
Viņš norāda uz dažviet sastopamo „pārlieku lielo klerikālismu” un pieprasa, lai lielāka
atbildība tiktu uzticēta lajiem, sevišķi, jauniešiem (sal. 98-106). Runājot par aicinājumu
trūkumu, Svētais tēvs atgādina, ka „nevar piepildīt seminārus ar vienalga kādām motivācijām”
(107). Skarot inkulturācijas tematu, pāvests atzīst, ka „kristietība nav vienīgais
kultūras modelis” (116). Teologus aicina neapmierināties ar „biroja teoloģiju”, bet
vienmēr atcerēties, ka Baznīca ir misionāra (133). Garīgajiem ganiem Svētais tēvs
atgādina, ka viņu homīlijām „jābūt īsām, nevis kā konferencēm vai lekcijām” (138).
Viņiem jāpasaka vārdus, kas aizdedzinātu cilvēku sirdis, un īpaši jāizvairās no moralizēšanas
(sal. 142) un negatīvisma (sal. 159). Tāpēc ir svarīgi, lai homīlijas tiktu labi sagatavotas.
Skarot mūsdienu izaicinājumus, pāvests nosoda pašreizējo ekonomisko sistēmu,
atzīstot, ka „tā ir netaisnīga pašā tās saknē” (59). „Tā ir ekonomika, kas nogalina”,
viņš raksta, „jo dominē stiprāko likums”. Francisks vēršas arī pret „tirgus dievišķošanu”,
„finanšu spekulācijām”, korupciju, „egoistisko izvairīšanos no nodokļu maksāšanas”,
reliģiskās brīvības apspiešanu un kristiešu vajāšanām (sal. 56-61).
Dokumentā
tiek atgādināts, ka pastāv cieša saikne starp evaņģelizāciju un cilvēcisko izaugsmi
(sal. 178). Baznīcas ganiem ir tiesības izteikt savu viedokli par visu, kas notiek
sabiedrībā (sal. 182). Tur, kur notiek cīņa par taisnību, Baznīca nedrīkst stāvēt
malā – norāda Francisks. Īpaši tai jāiestājas nabagu labā. Nabagi var daudz ko mums
iemācīt (sal. 198). „Kamēr netiks radikāli atrisinātas trūkumcietēju problēmas, tikmēr
pasaules problēmas nebūs atrisinātas” (198), uzsver pāvests. Šajā kontekstā viņš aicina
rūpēties par bezpajumtniekiem, atkarībās nonākušajiem cilvēkiem, bēgļiem, iezemiešiem,
vecajiem ļaudīm, modernās verdzības upuriem, bērniem mātes miesās (sal. 210-216).
Dokumentā pāvests skar arī miera tematu, un tā īstenošanai piedāvā vairākus
svarīgus principus (sal. 218-234). Francisks runā par ekumenismu un starpreliģiju
dialogu (sal. 238-257). Visus kristiešus aicina nebaidīties atvērties Svētā Gara darbībai,
kurš dod drosmi sludināt Evaņģēliju katrā vietā un laikā (sal. 259). Kristietis ir
aicināts dot pasaulei norēķinu par to cerību, kas ir viņā. Taču viņam tas ir jādara
nevis komandējot un „kratot ar pirkstu”, bet patiesi meklējot citu cilvēku labumu,
palīdzot citiem dzīvot labāk (sal. 268-274). Ja nākas piedzīvot neveiksmes, kristietis
ir aicināts nezaudēt drosmi. Viņam jāapzinās, ka augļi bieži vien ir neredzami. Galvenais
ir nesavtīga sevis atdeve (sal. 279).
Apustuliskais pamudinājums noslēdzas
ar lūgšanu uz Vissvētāko Jaunavu Mariju, kura ir „Evaņģelizācijas Māte”. „Baznīcas
evaņģelizācijas darbā atrodam mariānisku stilu”, raksta pāvests, „jo katrreiz, kad
uzlūkojam Mariju, mēs gribam ticēt maiguma un mīlestības revolucionārajam spēkam”
(288).
J. Evertovskis / VR
Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce
uz Vatikāna Radio obligāta