Tauta, kas neciena vecvecākus, ir bez atmiņas un bez nākotnes

„Tauta, kas neciena vecvecākus, ir bez atmiņas un tātad, arī bez nākotnes,” šādu mācību pāvests Francisks izteica otrdienas rītā, svinot Svēto Misi. Homīlijā viņš komentēja Vecās Derības Eleazara likteni. Gados vecais Eleazars izvēlējās moceklību, lai jauniešiem sniegtu taisnīgas dzīves liecību. Viņš izvēlējās nāvi tā vietā, lai ar draugu palīdzību no tās izbēgtu pat nenododot Dievu. Eleazars labāk gāja nāvē, nekā rādīja jauniešiem divkosības piemēru, kas viņus varētu vest arī pie Dieva noliegšanas. Cēlais Eleazars, par kuru stāstīts Makabiešu grāmatā, atsakās izlikties. Sevis vietā viņš domā par jauniešiem, par to, ko viņa drosmīgā rīcība varētu tiem atstāt par piemiņu:

„Šī cilvēka korektums, viņa ticības korektums, kā arī atbildība atstāt cēlu mantojumu, patiesu mantojumu… Mēs dzīvojam laikā, kurā veci ļaudis vairs netiek novērtēti. Ir nepatīkami to teikt, bet pret viņiem izturas kā pret atkritumiem, vai ne? Jo viņi sagādā neērtības. Veci ļaudis ir tie, kas dod mums vēsturi, kas dod mums mācību, kas dod ticību un dod mantojumu. Viņi ir tie, kuriem, tāpat kā labam, nostāvējušam vīnam, piemīt spēks, lai dāvātu mums augstvērtīgu mantojumu”.

Pāvests šeit atcerējās kādu stāstu, ko noklausījies, būdams vēl mazs. Stāsta galvenā varone bijusi kāda ģimene – tētis, mamma, daudzi bērni. Vectēvs, kopā ar visiem ēdot pie galda zupu, apšļakstināja sev seju. Ģimenes tēvs, kuram tas negāja pie sirds, pastāstīja bērniem, kāpēc vectēvs tā izturas un drīz vien nopirka atsevišķu galdiņu, lai viņu izolētu no pārējiem. Tas pats tētis kādu dienu atgriežas mājās un redz bērnus, spēlējoties ar koka gabalu. „Ko tu dari?” tētis jautā vienam no bērniem. „Tas ir galdiņš,” mazais atbild. „Kam tev tas vajadzīgs?” seko vēl viens jautājums. „Tas būs tev, tēti, kad tu kļūsi tikpat vecs kā vectēvs,” bērns atbildējis. Pāvests atzinās:

„Šis stāsts man nesa lielu labumu uz visu dzīvi. Vecvecāki ir dārgums. Vēstulē ebrejiem, 13. nodaļā teikts „Atcerieties savus priekšniekus, kas jums sludinājuši Dieva vārdu! Vērodami viņu dzīves iznākumu, sekojiet to ticībai!” Mūsu senču piemiņa ved mūs pie ticības atdarināšanas. Patiešām, vecums daudzreiz ir nepatīkams, vai ne? Nepatīkams slimību dēļ, ko tas nes, kā arī vis kaut kā cita dēļ, taču gudrība, kas piemīt mūsu vecvecākiem, ir mantojums, kas mums jāsaņem. Tautai, kas nerūpējas par vecvecākiem, tautai, kas neciena vecvecākus, nav nākotnes, jo tai nav atmiņas, tā ir pazaudējusi atmiņu.”

Pāvests sacīja, ka mums visiem nāks par labu padomāt par daudzajiem sirmgalvjiem un sirmgalvēm, tiem, kas atrodas aprūpes namos, kā arī tiem, kas ir pamesti un atstāti savā vaļā. „Viņi taču ir mūsu sabiedrības dārgums!” izsaucās pāvests. Viņš aicināja lūgties:

„Lūgsimies par mūsu vectēviem, par mūsu vecmāmiņām, kuri daudzreiz ir spēlējuši varonīgu lomu ticības tālāknodošanā arī vajāšanu laikā. Kad tēta un mammas nebija mājās, kā arī tad, kad viņus vadīja dīvainas idejas, ko mācīja tā laika politika, vecāsmātes parasti bija tās, kas mācīja ticību. Ceturtais bauslis: vienīgais, kas apsola dot kaut ko pretim. Tas ir godāšanas bauslis. Būt žēlsirdīgiem pret saviem vecākiem. Lūgsim šodien žēlastību gados vecajiem svētajiem – Simeonam, Annai, Polikarpam un Eleazaram, daudziem citiem vecajiem svētajiem. Lūgsim žēlastību sargāt, klausīties un godāt mūsu senčus, mūsu vecvecākus!”

I. Šteinerte/VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna radio obligāta