Ziņkārības gars mūs attālina no gudrības Gara

„Ziņkārības gars rada apjukumu un attālina mūs no gudrības Gara, kas, savukārt, dod mieru,” apgalvoja pāvests ceturtdienas rīta Svētajā Misē, ko svinēja Svētās Martas nama kapelā Vatikānā. Svētā tēva homīlija sākās ar komentāru par pirmo lasījumu, kas ņemts no Gudrības grāmatas. Tajā aprakstīts dvēseles stāvoklis, kāds piemīt garīgiem vīrietim un sievietei. Francisks teica, ka tie ir patiesi kristieši, kas dzīvo ar Svētā Gara gudrību. Šī gudrība viņus ved uz priekšu ar šo „inteliģento, svēto, vienīgo, daudzveidīgo un maigo garu”. Pāvests turpināja skaidrot:

„Tas nozīmē iešanu dzīvē kopā ar šo Garu: Dieva Garu, kas palīdz spriest, pieņemt lēmumus saskaņā ar Dieva sirdi. Un šis Gars dod mums mieru, vienmēr! Tas ir miera Gars, mīlestības Gars, brālības Gars. Un svētums slēpjas tieši tajā. Tas ir tas, ko Dievs prasa Ābramam – „Staigā manā klātbūtnē un esi nevainojams”. Tas ir miers. Staigāt Dieva Gara un šīs gudrības vadībā. Un par to vīrieti un to sievieti, kas tā staigā, var teikt, ka viņi ir gudri. Gudrs vīrietis un gudra sieviete, jo viņi staigā Dieva pacietības vadīti”.

„Taču Evaņģēlijā,” pasvītroja pāvests, „atrodamies pretim citam garam, kas ir pretējs šai Dieva gudrībai. Tas ir ziņkārības gars:

„Un kad mēs vēlamies piesavināties Dieva plānus, nākotnes plānus, lietas; kad vēlamies visu zināt, visu pārņemt savās rokās… . Farizeji jautāja Jēzum: „Kad atnāks Dieva valstība?” Viņi bija ziņkārīgi! Viņi vēlējās zināt datumu, dienu… Ziņkārības gars mūs attālina no gudrības Gara, jo tam interesē tikai detaļas, jaunumi, sīkas ikdienas ziņas. Ko viņš darīs? Tas ir šis „ko darīs” gars. Ziņkārības gars nav labs gars. Tas ir atsvešinātības gars, attālināšanās no Dieva gars, pļāpīguma gars. Un Jēzus arī nāk teikt mums interesantu lietu: šis ziņkārības gars, kas ir pasaulīgs, rada mūsos apjukumu”.

Pāvests piebilda, ka ziņkārība liek arī uzklausīt tenkas par to, ka tur un tur ir redzēts Jēzus, vai Dievmāte. Tas liek izplatīt ziņas, ka, lūk, kāda gaišreģe no Dievmātes saņem vēstījumus. Pāvests uzsvēra, ka Dievmāte ir Māte, kas mūs visus mīl. Taču viņa nav pasta darbiniece, kas ik dienas nodarbojas ar vēstuļu izsūtīšanu. Francisks apgalvoja, ka šādas ziņas attālina no Evaņģēlija, attālina no Svētā Gara, attālina no miera un gudrības, no Dieva godības, no Dieva skaistuma. Jo Jēzus saka, ka Dieva valstība nenāk no šīs pasaules, lai piesaistītu uzmanību. Tā nāk no gudrības. „Dieva valstība ir mūsu vidū,” saka Jēzus. Un tā ir Svētā Gara darbība, kas piešķir mums gudrību, kas piešķir mieru. Dieva valstība nenāk no apjukuma, tāpat kā Dievs nerunāja uz Eliju vējā, vai troksnī, bet Viņš runāja maigā vēja pūsmā, gudrības pūsmā. Runājot par ziņkārības garu, pāvests pieminēja svēto Terēzi no Bērna Jēzus.

„Svētā Terēzīte – svētā Terēze no Bērna Jēzus, teica, ka viņai vienmēr bija jāapstājas ziņkārības gara priekšā. Kad viņa runāja ar citu klostermāsu un šī māsa stāstīja kādu stāstu, kaut ko par ģimeni, par cilvēkiem, tad viņa dažreiz pārgāja pie citam temata, un Terēzītē radās vēlēšanās uzzināt šī stāsta beigas. Taču viņa juta, ka tas nav no Dieva Gara, jo tas gars bija apmulsuma, ziņkārības gars. Dieva valstība ir mūsu vidū: nemeklēt dīvainas lietas, nemeklēt jaunumus ar šo pasaulīgo ziņkārību. Ļausim, lai Svētais Gars mūs ved uz priekšu, ar to gudrību, kas ir kā maiga vēja pūsma. Tas ir Dieva valstības Gars, par kuru runā Jēzus. Lai notiek!”

I. Šteinerte/VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna radio obligāta