Uzticēsimies Dieva rokām!

„Uzticēsimies Dievam kā bērns, kurš uzticas sava tēva rokām,” aicināja pāvests otrdienas rīta dievkalpojumā. Francisks apgalvoja, ka Kungs nekad mūs neatstāj un arī tad, kad Viņš mums kaut ko pārmet, tad nedod vis pļauku, bet glāstu.

„Dievs cilvēku radīja nemirstībai, taču velna skaudības dēļ pasaulē ienāca nāve,” atgādināja pāvests. Savu homīliju viņš attīstīja, pamatojoties uz 1. Svēto Rakstu lasījumu, uz fragmentu no Gudrības grāmatas, kas atgādina par mūsu radīšanu. „Velna skaudība darīja visu, lai sāktos šis karš, šis ceļš, kas beidzas ar nāvi. Nāve ienāca pasaulē un tā ir jāpieredz visiem, kas pasaulei pieder,” teica pāvests Francisks un turpināja raisīt pārdomas:

„Visiem ir jāiziet cauri nāvei, taču viena lieta ir iziet caur šo pieredzi, piederot velnam, bet otra lieta ir iziet caur šo pieredzi, turoties aiz Dieva rokas. Man patīk dzirdēt lūk ko: „Jau kopš sākuma esam Dieva rokās”. Svētie Raksti Radīšanu mums skaidro, izmantojot skaistu attēlu: Dievs, kurš ar savām rokām mūs izveido no māla, no zemes pēc Sava attēla un līdzības. Tās ir Dieva rokas, kas mūs radīja: Dievs ir amatnieks! Kā amatnieks viņš mūs radīja. Šīs Kunga rokas… Dieva rokas, kas mūs nav pametušas”.

Svētie Raksti vēstī, ka Kungs saka savai tautai: „Es esmu gājis ar tevi kā tēvs ar savu dēlu, vedot tevi pie rokas”. „Tās ir tieši Dieva rokas, kas pavada mūs ceļā,” norādīja pāvests. Viņš turpināja komentēt:

„Mūsu Tēvs, kā Tēvs ar savu bērnu, mūs māca staigāt. Viņš māca mūs iet pa dzīves un pestīšanas ceļu. Tās ir Dieva rokas, kas mūs noglāsta sāpju brīžos, kas mūs mierina. Tas ir mūsu Tēvs, kas mūs glāsta! Viņš mums vēl tik daudz laba. Un arī šajos glāstos daudzreiz ir piedošana. Man nāk par labu par to padomāt. Jēzus, Dievs, sev līdzi aiznesa savas brūces. Viņš tās rāda Tēvam. Tā ir cena: Dieva rokas ir klātas brūcēm mīlestības dēļ! Un tas mūs ļoti mierina.”

Daudzreiz cilvēki, kuri nezin, kam uzticēties, saka: „Es uzticu sevi Dieva rokām”. Francisks atzina, ka tas ir tik skaisti, jo Dieva rokās esam drošībā. Tā ir maksimālā drošība, jo tā ir drošība, ko dod mums labu vēlošais Tēvs. Pāvests piebilda, ka Dieva rokas mūs dziedē arī no mūsu garīgajām slimībām:

„Padomāsim par Jēzus rokām, kad Viņš pieskārās slimajiem un tos dziedināja… Tās ir Dieva rokas: tās mūs dziedina! Es nevaru iedomāties Dievu, kurš dod pļauku. Nespēju iedomāties! Viņš mūs glāsta. Arī tad, kad esam pelnījuši pērienu, Viņš mūs glāsta. Jo Viņš ir Tēvs. „Taisnīgo dvēseles ir Dieva rokās”. Padomāsim par Dieva rokām, kurš mūs ir radījis kā amatnieks, kurš ir devis mums mūžīgo veselību. Tās ir brūcēm klātas rokas un tās pavada mūs dzīves ceļā. Uzticēsim sevi Dieva rokām kā bērns uztic sevi sava tēva rokām. Tās rokas ir drošas!”

I. Šteinerte/VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna radio obligāta