Dienvidkoreja: ekumeniskās konferences dalībnieki apmeklēja demilitarizēto zonu

Pusanā, Dienvidkorejā, noslēgusies Pasaules Baznīcu padomes X konference. Nedēļas nogalē tās dalībnieki apmeklēja DMZ – demilitarizēto zonu, jeb robežposteni starp abām Korejām. Spēcīgi apbruņotā un apsargātā zona tika izveidota 1953. gadā, pēc noslēgtā pamiera. Miera līgums nav parakstīts joprojām. Kā pārliecinājās konferences dalībnieki, tūkstošiem korejiešu ģimeņu ir zaudējuši cerību sastapt tuviniekus.

Demilitarizētā zona atrodas netālu no Seulas. Kā stāsta Vatikāna radio žurnāliste Filipa Hitčena, drīz pēc izbraukšanas no galvaspilsētas, sākas dzeloņdrāšu žogi, kas stiepjas daudzu kilometru garumā gar Imčinas upi. Ik pēc noteikta attāluma gar žogu ir izvietoti novērošanas posteņi, kuros dežurē dienvidkorejiešu kareivji. Upei pāri pārlidot var tikai dzērves. Šovasar kāds vīrietis no dienvidu puses mēģinājis to pārpeldēt, bet galvā saņēmis Ziemeļkorejas apsargu raidīto lodi. 2010. gadā no ziemeļu puses tika raidīti šāvieni uz salu netālu no Seulas lidostas, nogalinot divus kareivjus un divus civiliedzīvotājus.

Bijušo Dienvidkorejas prezidentu laikā tika izdarīti nopietni apvienošanās mēģinājumi. Industriālais komplekss, kas izvietots abās robežas pusēs, nodrošina darbu 50 tūkstošiem Ziemeļkorejas strādnieku. Saražotās preces tiek izvestas pārdošanai Dienvidkorejā un ārzemēs. Uz robežas nesen ir uzbūvēta jauna katoļu baznīca, kurai blakus turpinās Samierināšanās centra celtniecība. Baznīcu apmeklē vietējie iedzīvotāji un tūristi. Altāri rotā izsmalcināta Kristus un Korejas mocekļu mozaīka, ko darinājuši mākslinieki no abām Korejas pusēm. Novērošanas tornī, kas atvērts interesentiem, ir izveidota fotogrāfiju izstāde, kurā var aplūkot Gvansanas pussalas skatus ziemeļos, kā arī cilvēku grupas, kas katru gadu, austot pirmajai Jaungada dienai, gaisā palaiž krāsainus balonus kā solidaritātes zīmi ar saviem ziemeļu daļā dzīvojošajiem tautiešiem. Kavēties nostalģiskās atmiņās uz novērošanas torni joprojām dodas daudz vecu ļaužu, taču drīz šī paaudze būs izsīkusi. Aizvien mazāk ģimeņu ierodas nelielajā budistu svētnīcā blakus tornim, lai atstātu šeit ziedojumus un lūgšanas par tuviniekiem, kuru kapus nevar apmeklēt.

Mūsu kolēģe Filipa Hitčena uzklausījusi vietējās pavadones Monikas dzīvesstāstu. Arī viņas ģimene cēlusies no Ziemeļkorejas. Tēvs nomiris jau pirms vairākiem gadiem, bet pavisam nesen mūžībā aizgājis tēvocis. Līdz ar viņu zudusi pēdējā saikne ar ģimeni ziemeļos. Monikas abas meitas, tāpat kā vairums jauniešu Dienvidkorejā, par abu Koreju izlīgšanu ir vienaldzīgi. Ziemeļkoreju viņi uzskata par atsevišķu valsti, ar kuru tiem nav nekā kopēja. „Kamēr kopā ar brāļiem kaisījām tēvoča pelnus Imčinas upes ūdeņos, es skaidri apzinājos, ka tikai mūsu paaudze vēl var kaut ko darīt miera labā mūsu sadalītajā tēvzemē,” teikusi gide.

I. Šteinerte/VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna radio obligāta