Pie svētīgā Jāņa Pāvila II kapa pāvests Francisks piemin Jēzus skumjas

„Nekas mani nespēs šķirt no Kristus mīlestības,” atsaucoties uz apustuļa Pāvila vārdiem, pāvests sāka šīrīta Svēto Misi. Šoreiz viņš to celebrēja pie svētīgā Jāņa Pāvila II kapa Vatikāna bazilikā. Jāatgādina, ka ceturtdienu rītos uz dievkalpojumu šeit parasti pulcējas poļu ticīgie. Liels bija klātesošo pārsteigums, kad pie altāra parādījās Svētais tēvs Francisks. Viņš lūdza sava priekšgājēja aizbildniecību, lai visi ticīgie spētu atbildēt uz jautājumu – „vai mana mīlestība uz Dievu ir tikpat stipra kā apustulim Pāvilam?” Svētais Pāvils tik ļoti mīlēja Kungu, jo viņš Viņu redzēja, Viņu atrada, Kungs izmainīja viņa dzīvi. Pāvests norādīja: „Tieši šī Kunga mīlestība bija Pāvila dzīves centrs, tieši centrs. Vajāšanās, slimībās, nodevībā – visā, ko viņš pieredzēja, visas lietas, kas notika viņa dzīvē! Nekas nespēja viņu attālināt no mīlestības uz Kristu. Viņš bija tieši viņa dzīves centrā. Kristus mīlestība bija Viņa atskaites punkts. Bez Kristus mīlestības, bez dzīves no šīs mīlestības, bez tās atzīšanas, bez sevis uzturēšanas no šīs mīlestības, nav iespējams būt kristietim. Kristietis jūt, ka Kungs uz viņu raugās ar tik skaisto skatienu, ka Kungs viņu mīl līdz pat beigām. Viņš jūt… Kristietis jūt, ka viņa dzīve ir atpestīta ar Kristus asinīm. Un to dara mīlestība: šīs mīlestības attiecības. Tas ir pirmais, kas mani tik ļoti pārsteidz. Otra lieta, kas mani pārsteidz ir Jēzus skumjas, kad viņš raugās uz Jeruzalemi. „Bet, tu, Jeruzaleme, kas mīlestību nesaprati!” Jeruzaleme nesaprata Dieva maigumu. Nesaprast Dieva mīlestību ir pretēji tam, ko izjuta Pāvils. Bet jā, Dievs mani mīl, Dievs mūs mīl, bet tā ir abstrakta lieta, lieta, kas neskar manu sirdi un es iekārtojos dzīvē, kā protu. Tajā nav uzticības!”

Pāvests paskaidroja, ka Jēzus sirds raudāšana par Jeruzalemi ir lūk, šī: „Jeruzaleme, tu neesi uzticīga, tu neļāvi sevi mīlēt, un tu uzticējies daudziem elkiem, kuri tev solīja visu, teica, ka dos tev visu, bet vēlāk tevi atstāja”. Jēzus sirds, Jēzus mīlestības ciešanas – tā ir nepieņemta un nesaņemta mīlestība. Pāvests Francisks turpināja kavēties pārdomās:

„Šie divi tēli šodien: Pāvils, kurš Kristus mīlestībai paliek uzticīgs līdz pat beigām, rod spēku iet uz priekšu, un panest visu. Viņš jūtas vājš, jūtas grēcinieks, bet viņš smeļas spēku tajā Dieva mīlestībā, tajā brīdī, kad viņš satika Jēzu. No otras puses ir pretstatīta pilsēta un tās neticīgā tauta, tauta, kas netic, kas nepieņem Jēzus mīlestību, vai vēl ļaunāk. Tauta, kas it kā dzīvo no šīs mīlestības, bet tikai līdz pusei: mazliet jā, mazliet nē – saskaņā ar savu izdevību. Raudzīsimies uz Pāvilu, uz viņa drosmi, kas nāk no šīs mīlestības, un raudzīsimies uz Jēzu, kurš raud pār šo pilsētu, kura nav uzticīga. Raudzīsimies uz Pāvila uzticību un uz Jeruzalemes neuzticību, un centrā raudzīsimies uz Jēzu, uz Viņa sirdi, kas mūs tik ļoti mīl. Ko varam darīt? Jautājums ir: vai es vairāk līdzinos Pāvilam, vai Jeruzalemei? Vai mana mīlestība uz Dievu ir tikpat stipra kā Pāvilam, vai arī mana sirds ir remdena kā Jeruzalemei?”

Homīlijas noslēgumā pāvests lūdzās, lai Kungs caur svētīgā Jāņa Pāvila II aizbildniecību mums palīdz uz šo jautājumu atbildēt.

I. Šteinerte/VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna radio obligāta