Jēzus klātbūtne ģimenē – mīlestības un prieka avots

Visvairāk cilvēku nospiež ne jau smagais ikdienas darbs vai grūtības to sameklēt, bet mīlestības trūkums. Visgrūtāk mums klājas tad, ja netiekam uzklausīti, nesaņemam smaidu, nesaņemam mīlestību – norādīja pāvests, uzrunājot ģimenes. Sestdienas pēcpusdienā Svētā Pētera laukumā pulcējās aptuveni 100 tk. ticīgo – tēvi, mātes, bērni, vecvecāki un mazbērni no 70 pasaules valstīm. Viņi ieradās Romā svētceļojumā, lai pie apustuļa Pētera kapa apliecinātu savu ticību. Uzrunā Francisks atbildēja uz jautājumu, kur ģimene var rast patiesu prieku un laimi. Svētceļojuma moto: „Ģimene, izdzīvo ticības prieku!” Kā var piedzīvot ticības prieku šodien ģimenē? Vai šis prieks ir iespējams, vai tas nav iespējams? – jautāja Svētais tēvs.

„Nāciet pie manis visi, kas pūlaties un esat apgrūtināti! Es jūs atspirdzināšu” (Mt 11, 28) – lasām Evaņģēlijā. Pāvests atgādināja, ka Jēzus zina visas mūsu grūtības un grib mums dāvāt pilnīgu prieku (sal. Jņ 15, 11). Lai iemantotu šo prieku, esam aicināti iet un turēties pie Kristus. Laulātie ir aicināti paļauties uz Dievu. Dzīvojot ar paļāvību, ir iespējams pārvarēt visas grūtības. Laulības sakraments nav domāts tam, lai izdaiļotu mūsu dzīvi. Galvenais nav skaistā ceremonija vai krāšņie svētki. Galvenais ir šī sakramenta žēlastība, kas dara mūs stiprus un drosmīgus, un palīdz iet kopā uz priekšu.

Turpinājumā Francisks norādīja uz trīs ļoti svarīgām lietām laulības dzīvē. „Ģimenē ir būtiski trīs vārdi: Drīkstu? Paldies! Piedod!”, viņš sacīja. „Tie ir trīs atslēgas vārdi! Lūgsim atļauju, lai mēs nebūtu agresīvi, neveiktu ielaušanos: Vai es drīkstu to darīt? Vai tev patiks, ka es to darīšu? Teiksim paldies, paldies par mīlestību. Bet pasaki man, cik reizes dienā tu saki savai sievai un tu savam vīram „paldies”? Cik gan dienu paiet, nepasakot šo vārdu „paldies”! Un pēdējais: Piedod! Mēs visi kļūdāmies un dažreiz ģimenē cits citu apvainojam. Dažreiz pat lido trauki. Tiek pateikti ļoti skarbi vārdi, bet ieklausieties šajā padomā: Nenoslēdziet dienu, neizlīguši mieru! To jādara katru dienu. Nepieciešams sacīt „piedod man” un sākt visu no jauna. Vai drīkstu? Paldies. Piedod! Vai to vienmēr sakām? Lietosim savās ģimenēs šos trīs vārdus! Ik dienas piedosim viens otram!”

Pāvests atgādināja, ka laulātajiem ir nepieciešama Jēzus palīdzība, lai paļāvīgi ietu kopā uz priekšu, lai ik dienas pieņemtu viens otru un piedotu. Ģimenes dzīvē ir ļoti daudz skaistu brīžu – kopīga atpūta, pusdienas, pastaiga parkā vai pa laukiem, vecvecāku apciemojums, kāda slimnieka apmeklējums… Taču ja pietrūkst mīlestības – uzsvēra Francisks – pietrūkst prieka. Ja nav mīlestības, nav svētku sajūtas. Savukārt, mīlestību mums dod Jēzus. Viņš ir tās neizsmeļamais avots.

Noslēgumā Svētais tēvs pievērsās Svētā Pētera laukumā esošajai ikonai, kur atspoguļota Jēzus upurēšana templī. Tur parādītās trīs paaudzes: Simeons un Anna, Marija un Jāzeps, un Jēzus. Francisks mudināja klātesošos ieklausīties vecvecākos, jo viņi ir tautas gudrība. Marija un Jāzeps ir Jēzus klātbūtnes svētīta ģimene. „Palieciet vienmēr vienoti ar Jēzu un lieciniet visiem par Viņu”, piebilda pāvests.

Ģimeņu svētceļojuma laikā uzstājās arī Pontifikālās Ģimenes padomes vadītājs, arhibīskaps Vinčenco Paļja, kurš atzina, ka Svētā Pētera laukumā patiesi ir manāms ticības prieks. „Ticības brīnums pārceļ egoisma un vientulības kalnus, un padara mūs par ģimeņu veidotājiem un lielās ģimenes, proti, Baznīcas dēliem”, viņš sacīja. Arhibīskaps Paļja aicināja ģimenes būt vienotām savā starpā un apliecināja solidaritāti visām Sīrijas ģimenēm: „Mēs esam ar jums un cieši jūs skaujam tāpat kā šis laukums ieskauj mūs”. Pilsoņu karā nomocītos Sīrijas iedzīvotājus atbalstīja arī daudzi svētceļnieki, vigīlijas laikā nosūtot īsziņu uz numuru, kas tika norādīts uz Svētā Pētera laukumā un Končiliaciones ielā novietotajiem lielajiem ekrāniem.

Gaidot pāvesta ierašanos, vairākas ģimenes sniedza liecības par to, kā ticība ir palīdzējusi tām pārvarēt dažādas krīzes situācijas. To vidū bija arī viena ģimene no Lampedūzas, kas palīdzēja pieņemt bēgļus, un viena bēgļu ģimene no Sīrijas. Aizkustinošu liecību sniedza Pandolfi ģimene no Salerno, kurā aug četri savi bērni, un kura ir pieņēmusi vairākus bāreņus. Viens no šiem bērniem ir mazā Klāra, kurai tagad ir 9 gadi. Viņa ne redz, ne dzird, ne runā, ne staigā. Tiklīdz viņu maziņu ieraudzījām, tūlīt iemīlējām, jo viņā saskatījām paša Jēzus vaigu – apliecināja Delfina.

„Tā ir taisnība, ka meitene ir pilnīgi atkarīga no mums”, turpināja audžumāte. „Taču viņa ir kļuvusi par visas ģimenes dzinējspēku, jo tieši viņa sniedz mums spēku, lai mēs censtos dāvāt savu dzīvi citu labā. Gaetano un es, mēs mīlam Klāru kā ikvienu no saviem bērniem, kuri, zināmā mērā, arī ir nodoti mums apgādībā, jo Dievs viņus mums ir uzticējis. Katram no viņiem ir īpaša vieta mūsu sirdī un kopā ar viņiem mēs jūtamies viena Tēva, proti, Dieva bērni”.

Svētku laikā liecības mijās ar skaistām dziesmām un dziļām lūgšanām. Pēc kopīga ticības apliecinājuma pāvests atklātā automašīnā devās pa Svētā Pētera laukumu, sveicinot ģimenes, skūpstot un svētījot bērnus. Sestdienas vakarā katrs bija liecinieks tam, ka Kungs vienmēr soļo mums blakus, palīdz pārvarēt visas grūtības, un piepilda mūsu sirdi ar mīlestību un prieku.

J. Evertovskis / VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta