Kaunēties Dieva priekšā ir žēlastība!

„Kristieša cīņa pret ļaunumu nozīmē arī vaļsirdīgi un konkrēti atzīt grēkus,” teica pāvests piektdienas rīta Svētajā Misē. Ir jābūt drosmei biktstēva priekšā nosaukt grēkus to īstajos vārdos, neko neslēpjot. Pāvesta homīlija šoreiz bija veltīta Izlīgšanas Sakramentam. Francisks norādīja, ka izsūdzēt grēkus, nozīmē iet pretim Jēzus mīlestībai ar sirds atvērtību un ar bērnu caurspīdīgumu, neatsakoties, bet pieņemot „kauna žēlastību”, kas ļauj sajust Dieva piedošanu.

Pāvests atzina, ka daudziem pieaugušajiem izsūdzēt grēkus priestera priekšā šķiet neiespējami, un tas liek izvairīties no šī Sakramenta. Svētais Pāvils vēstulē romiešiem dara tieši pretēji: viņš publiski, kopienas priekšā atzīst, ka viņa miesā „nemājo labais”. Pāvils apgalvo, ka viņš ir vergs, kurš nedara labo, ko grib darīt, bet dara ļauno, ko negrib darīt. „Tas notiek ticības dzīvē, jo, kad vēlamies darīt labo, blakus stāv ļaunais,” teica pāvests Francisks. Viņš turpināja:

„Un šī ir kristiešu cīņa. Tā ir mūsu cīņa katru dienu. Un mums ne vienmēr ir drosme runāt tā, kā par šo cīņu runā Pāvils. Mēs vienmēr meklējam attaisnošanās ceļu: „Bet, jā, mēs visi taču esam grēcinieki”. Bet tā taču sakām, vai ne? Tā ir mūsu cīņa. Un ja mēs to neatzīstam, tad nesaņemsim Dieva piedošanu. Ja to neatzīstam, nevaram saņemt Dieva piedošanu. Ja būt grēciniekam ir tikai vārds, vai teiciens, tad mums nav vajadzības pēc Dieva piedošanas. Bet, ja tā ir realitāte, kas mūs padara par vergiem, tad mums ir vajadzīga šī iekšējā Kunga atbrīvošana, šis spēks. Bet vissvarīgāk šeit ir tas, ka, lai atrastu izejas ceļu, Pāvils atzīst kopienai savu grēku, savu tendenci uz grēku. Viņš to neslēpj”.

Grēku atzīšana, ko darām ar pazemību, ir tas, ko Baznīca prasa no mums visiem, atgādina pāvests Francisks, kurš citē arī svētā Jēkaba aicinājumu: „Atzīstiet savā starpā grēkus!” „Taču ne jau tāpēc,” uzsvēra pāvests, „lai sevi reklamētu,” bet „lai dotu godu Dievam”” un atzītu, ka „Viņš ir tas, kurš mani glābj”. „Lūk, kāpēc,” turpināja Francisks, „lai izsūdzētu grēkus, ejam pie brāļa – „pie brāļa priestera”. Ejam, lai darītu tāpat kā Pāvils. Jo īpaši, ar tādu pašu „konkrētību”.

„Daži saka: „Bet es atzīstos Dieva priekšā”. Tas ir viegli, tikpat kā atzīties caur e-pastu, vai ne? Dievs ir tālu, es pasaku savas lietas un nav nekādas „sejas pret seju”, nav nekādu „zem četrām acīm”. Pāvils atzīst savu vājumu brāļiem ar „seju pret sejām”. Vēl ir citi, kas saka: „Es taču eju pie grēksūdzes”, bet patiesībā viņi atzīst lietas, kas ir tik ēteriskas, tik gaisīgas, ka tām nav nekādas konkrētības. Tas ir tas pats, kas nesūdzēt grēkus vispār. Izsūdzēt grēkus, nenozīmē doties pie psihiatra, nedz arī iet uz spīdzināšanu. Izsūdzēt grēkus, ir teikt Kungam „Kungs, es esmu grēcinieks”, bet teikt to ar brāļa starpniecību, lai šī atzīšanās būtu arī konkrēta. „Tāpēc esmu grēcinieks, esmu grēcinieks tādas un tādas lietas dēļ”.

Konkrētība, godīgums, kā arī vaļsirdīga spēja kaunēties par savām kļūdām –tie ir nepieciešamie rekvizīti, lai izdarītu labu grēksūdzi. Pāvests šai ziņā aicināja atdarināt bērnus:

„Mazajiem piemīt tā gudrība: kad bērns nāk sūdzēt grēkus, viņš nekad nesaka kaut ko vispārēju. „Tēvs, esmu to izdarījis un izdarīju to savai tantei, kādam citam pateicu tādu un tādu vārdu…” Bērni ir konkrēti, vai ne? Viņiem piemīt patiesības vienkāršība. Bet mums vienmēr ir tendence apslēpt savu nelaimju realitātes. Taču ir kāda skaista lieta: kad sūdzam grēkus tādus, kādi tie ir Dieva priekšā, mēs vienmēr izjūtam šo kauna žēlastību. Kaunēties Dieva priekšā ir žēlastība! „Man ir kauns” – tā ir žēlastība! Padomāsim par Pēteri, kad viņš, pēc Jēzus brīnuma uz ezera, teica: „Kungs, ej projām no manis, jo es esmu grēcinieks!” Viņam bija kauns no sava grēka Jēzus Kristus svētuma priekšā.”

I. Šteinerte/VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna radio obligāta!