Veco priesteru un māsu pansionāti ir īstas svētuma un apustuliskuma svētnīcas!

Mozus, Jānis Kristītājs, svētais Pāvils. Savu piektdienas rīta Svētās Mises homīliju pāvests balstīja uz šīm trim figūrām. Francisks akcentēja, ka neviens no viņiem nav bijis pasargāts no raizēm, taču Kungs nekad viņus nav atstājis. Pāvesta domas kavējās pie daudzajiem priesteriem un reliģiskajām māsām, kuri mīt pansionātos. Svētais tēvs aicināja viņus apmeklēt, sakot ka viņi ir „īstas svētuma un apustuliskuma svētnīcas”. Vēlāk Francisks aplūkoja divus kristīgās dzīves galējos punktus, šai sakarā, vispirms pieminot svētā Pāvila apustuliskās dzīves sākumu un norietu: „Apustulis sāk priecīgi, pilns entuziasma, viņš ir entuziasts, kura iekšienē mīt Dievs, vai ne? Taču viņš nav pasargāts arī no norieta. Un man nāk par labu domāt par apustuļa norietu… Man prātā nāk trīs tēli: Mozus, Jānis Kristītājs un Pāvils. Mozus ir tas, kurš vada Dieva tautu. Viņš ir drosmīgs. Viņš cīnījās pret ienaidniekiem un kopā ar Dievu cīnījās arī, lai paglābtu tautu. Taču dzīves noslēgumā viņš ir viens. Nebo kalnā viņš raugās uz apsolīto zemi, bet nespēj tajā ienākt. Viņš nevarēja ienākt apsolījumā. Jānis Kristītājs: arī viņš dzīves beigās netika pasargāts no raizēm”.

Jānim Kristītājam ir jāsaskaras ar šaubām, kas viņu mocīja un savu dzīvi viņš beidz zem vāja valdnieka varas, zem dzērāja un korumpētas personas varas, zem laulības pārkāpējas skaudības un dejotājas kaprīzes varas. Arī apustulis Pāvils runā par tiem, kas viņu ir atstājuši, par tiem, kuri viņam ir nodarījuši netaisnības, saceļoties pret viņa sludināšanu. Viņš stāsta, ka tiesā, aizstāvoties, neviena viņam nebija klāt. Visi viņu bija atstājuši. „Bet,” saka svētais Pāvils, „Kungs man stāvēja klāt un mani stiprināja, lai caur mani izpildītos Evaņģēlija sludināšana”:

„Tas ir apustuļa lielums. Ar savu dzīvi viņš dara to, par ko Jānis Kristītājs teica: „Ir nepieciešams, lai viņš kļūst lielāks, bet es eju mazumā”. Apustulis ir tas, kurš atdod dzīvību, lai Kungs kļūst lielāks. Un beigās viņš noriet… Arī Pēteris, kuram ir dots apsolījums: „Kad kļūsi vecs, tevi vedīs tur, kur tu negribēsi”. Kad domāju par apustuļa norietu, man sirdī pamostas domas par tām apustuliskuma un svētuma svētnīcām, par kādām ir kļuvuši priesteru un reliģisko māsu pansionāti. Labi priesteri, labas māsas, kuri novecojuši, kuri nes vientulības nastu, gaidot, kad Kungs nāks klauvēt pie viņu sirds durvīm. Tās ir īstas apustuliskuma un svētuma svētnīcas, kuras ir mūsu Baznīcā. Neaizmirsīsim tās!”

Pāvests piebilda, ka raugoties dziļāk, šīs vietas, izrādās, ir ļoti skaistas. Francisks pastāstīja, ka viņam bieži nākas dzirdēt par to, ka cilvēki ir veikuši svētceļojumus uz Dievmātes svētnīcām, uz svētā Franciska, uz Benedikta svētnīcām – daudz svētceļojumu. Svētais tēvs jautāja:

„Bet gribu pajautāt – vai mums, kristiešiem, ir vēlēšanās apmeklēt šīs svētuma un apustuliskuma svētnīcas, kādas ir priesteru un māsu pansionāti? Tas būtu īsts svētceļojums! Pirms dažām dienām man kāds teica, ka dodoties uz misiju zemi, viņš apmeklējis kapsētu un uzkavējies pie veco misionāru – priesteru un māsu kapa vietām, kuri tur atdusas 50, 100, 200 gadus, un daudzi ir nepazīstami. Un viņš man teica: „Bet viņi visi taču varētu būt kanonizēti, jo beigās, tas, kam ir vērtība, ir ikdienas svētums, šis visu dienu svētums!” Šīs māsas un šie priesteri pansionātos gaida Kungu gandrīz tāpat kā Pāvils – viņi ir nedaudz skumji, patiešām, bet viņiem piemīt arī zināms miers, un viņu sejas ir priecīgas”.

Noslēdzot homīliju, pāvests sacīja, ka mums visiem nāks par labu padomāt par šo dzīves posmu, kāds ir apustuļa noriets, un lūgt Kungu: „Sargā viņus, kas atrodas savas dzīves finālā, un liec viņiem atkal sacīt: „Jā, Kungs, vēlos Tev sekot!”

I. Šteinerte/VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna radio obligāta!