Pāvests Sardīnijā: tikšanās ar kultūras un izglītības pasaules pārstāvjiem

Sardīnijā pāvests viesojās arī Teoloģijas fakultātē, kur tikās ar šīs salas augstāko mācību iestāžu pārstāvjiem. Svētais tēvs atzinīgi novērtēja to, ka mācību iestādes šeit strādā lielā vienotībā, kā īsti draugi. Francisks teica, ka viņš nevēlas lasīt akadēmisku lekciju, lai arī konteksts un augstskolu kvalifikācija to varbūt prasītu. Tā vietā Sardīnijas viesis deva priekšroku pārdomām, kas izriet no viņa paša pieredzes, strādājot Baznīcas gana amatā. Viņš vadījās pēc Evaņģēlija fragmenta par Emmausas mācekļiem. Divi Jēzus mācekļi no Jeruzalemes dodas mājup. To, ko viņi piedzīvo ceļā, pāvests raksturoja ar trim atslēgas vārdiem: ilūziju zaudējums, apjukums, cerība.

Šie divi mācekļi sirdī nes ciešanas pēc Jēzus nāves, viņi ir vīlušies par to, kas noticis. Līdzīgas sajūtas mūs ir pārņēmušas arī pašreizējā situācijā: vilšanās, ilūziju zaudējums, ko ir radījusi ekonomiski-finansiālā, kā arī ekoloģiskā, izglītības, morālā un cilvēciskā krīze. Pāvests sacīja:

„Kad saku „krīze”, nedomāju par traģēdiju. Ķīnieši vārdu „krīze” raksta ar divām zīmēm – ar zīmi, kas izsaka „briesmas”, un ar zīmi, kas izsaka „iespēju”. Kad runājam par krīzi, runājam par briesmām, kā arī par iespējām. Protams, katrs vēstures laikmets sevī nes trīs kritiskus elementus, bet vismaz pēdējos četros gadsimtos nav pieredzēts tik milzīgs fundamentālo nodrošinājumu satricinājums, kā mūsu laikmetā. Domāju par vides degradāciju: tās ir briesmas, padomāsim nedaudz uz priekšu, uz tuvojošos karu par ūdeni; padomāsim par sociālo nelīdzsvarotību, par briesmīgo ieroču spēku – šais dienās par to esam diezgan daudz runājuši; padomāsim par ekonomiski-finansiālo sistēmu, kuras centrā nav vis cilvēks, bet nauda, naudas dievs; padomāsim par informācijas līdzekļu attīstību un smagumu, neaizmirstot arī visu pozitīvo, ko tie dod; padomāsim par komunikāciju, par transportu. Tās ir pārmaiņas, kas attiecas uz pašu pasauli, kurā cilvēce turpina savu eksistenci.”

Kā pasaule reaģē uz šīm realitātēm? Pāvests atgriezās pie Emmausas mācekļiem, kuri sastopoties ar Jēzus nāvi, ir apjukuši un cenšas bēgt no realitātes, pametot Jeruzalemi. Arī mūsu laikmetā var vērot līdzīgu attieksmi. Krīzes priekšā var pastāvēt apjukums, pesimisms. Pastāv kārdinājums domāt apokaliptiski. Francisks teica, ka šī pesimistiskā cilvēku brīvības un vēstures procesu izpratne ved pie sava veida prāta un gribas paralīzes. Ilūziju zaudējums ved arī pie sava veida bēgšanas, lai briesmu brīžos meklētu drošas „salas”. Tas ir kaut kas līdzīgs Pilāta attieksmei, kurš „mazgāja rokas”. Šī attieksme šķiet pragmatiska, taču faktiski tā ignorē saucienu pēc taisnības, pēc cilvēcības un sociālās atbildības. Tā ved pie individuālisma un liekulības, ja ne gluži pie cinisma.

Aicinot izvairīties no šāda veida attieksmes, pāvests pārgāja pie trešā pārdomu punkta – pie cerības. Viņš uzsvēra, ka šis vēsturiskais brīdis liek meklēt tieši cerības ceļus, un šeit svarīga loma pieder universitātēm. Universitātes ir izšķirtspējas vieta, kas palīdz „lasīt” realitāti, „raudzīties tai sejā”, kā arī dzīvot saskaņā ar šo realitāti bez bailēm, bēgšanas un „katastrofismiem”. Katra krīze ir pāreja, kas sevī nes ne tikai grūtības un ciešanas, bet arī atjaunotas dzīves apvāršņus un cerības spēku.

Pāvests teica, ka krīze var kļūt par šķīstīšanās brīdi, kurā pārdomājam mūsu sociālekonomiskos modeļus, kā arī par cilvēcības atgūšanu visās tās dimensijās. Svētais tēvs uzsvēra, ka cilvēka personu nekad nedrīkst uzskatīt par „cilvēcisko materiālu”, kā to apslēptā veidā piedāvā funkcionālisms.

Pāvests runāja arī par universitāti, kā par vietu, kurā tiek attīstīta tuvības kultūra, proti, tikšanās, klātesamības, dialoga, uzskatu salīdzināšanas, veselīgas konfrontācijas kultūra. Tas nozīmē saprast un piešķirt vērtību cita bagātībām, neuztverot citu ar vienaldzību, vai ar bailēm, bet gan kā savas izaugsmes iespēju. Francisks ar nožēlu konstatēja, ka attiecības starp cilvēkiem, cilvēku grupām un nācijām, bieži vien nav vis tuvības, bet gan sadursmes attiecības.

Vēl viens elements, pie kura pakavējās pāvests, ir universitāšu loma solidaritātes ieaudzināšanā. „Solidaritāte”, teica Francisks, „nepieder tikai kristīgajam vārdu krājumam, bet ir fundamentāls vārds visas cilvēces vārdnīcā”. Pastāv risks, ka krīzes laikā šis vārds varētu tikt izdzēsts. Jēzus un Emmausas mācekļu tikšanās no jauna iededza cerību mācekļu sirdīs, atjaunoja viņu dzīves gājumu un veda pie dalīšanās. Jēzu viņi atpazina maizes laušanā. Tā ir Euharistijas zīme, kas liecina par Dieva tuvību. Tieši praksē pielietota solidaritāte ir tā, kas liecina, ka cilvēks tiek uzskatīts nevis par „cilvēcisko materiālu”, vai „numuru”, bet gan par personu. Pāvests teica:

„Nevienai zemei, sabiedrībai, visai mūsu pasaulei nebūs nākotnes, ja nepratīsim būt solidārāki. Solidaritāte ir veids, kā veidot vēsturi, veidot vidi bez konfliktiem, bez spriedzes. Šai krīzes laikā esmu atradis jaunajos politiķos citu domāšanas veidu par politiku. Nevaru teikt – labāku, vai sliktāku, bet citu veidu. Viņi runā citādāk, viņi meklē… savu „mūziku”, kas atšķiras no mūsējās. Nebaidīsimies! Ieklausīsimies viņos, runāsim ar viņiem. Viņiem ir intuīcija – atvērsimies tai! Tā ir jaunas dzīves intuīcija.”

Tikšanās noslēgumā pāvests novēlēja, lai cerība ir gaisma, kas vienmēr apgaismo kultūras un izglītības iestādes, un lai drosme ir kā mūzikas ritms, kas palīdz iet uz priekšu.

I. Šteinerte/VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna radio obligāta!