Baznīcai piemīt zināma "atraitnības" dimensija

„Baznīca ir drosmīga Māte, kas ved savus bērnus uz tikšanos ar Jēzu,” šī doma šorīt caurvija pāvesta sprediķi. Vadoties pēc Evaņģēlija fragmenta, kurā tiek runāts par Jēzus tikšanos ar Naima atraitni, Francisks uzkavējās pie Baznīcas „atraitnības”, pie tās gājuma vēsturē, meklējot tikšanos ar Kungu. Pāvests teica, ka Jēzum piemīt spēja iet kopā ar mums, būt tuvam mūsu ciešanām un padarīt tās par savējām. Satiekot Naima atraitni, Jēzu pārņēma liela līdzjūtība pret šo sievieti, kas bija zaudējusi arī dēlu. Jēzus skaidri saprata, ko tai laikā nozīmēja būt atraitnei. Pāvests teica, ka šī atraitne ir Baznīcas attēls, jo arī Baznīca zināmā veidā ir atraitne:

„Viņas Līgavainis ir aizgājis un Viņa staigā vēsturē, cerot to atrast un satikt. Viņa būs definitīvā līgava. Taču šai laikā Viņa – Baznīca, ir viena! Nav redzamā Kunga. Viņai piemīt zināma atraitnības dimensija… Šī drosmīgā Baznīca sargā savus bērnus, tāpat kā tā atraitne, kas devās pie korumpētā tiesneša, un kas beigās vinnēja. Mūsu Māte Baznīca ir drosmīga! Viņai piemīt tādas sievietes drosme, kas apzinās, ka viņai ir jāpasargā savi bērni un jāved viņi uz tikšanos ar savu Līgavaini”.

Pāvests pakavējās pie dažiem Svētajos Rakstos sastopamajiem atraitņu tēliem, jo īpaši pie drosmīgās makabiešu atraitnes, kurai bija septiņi bērni, un kas visi tika nogalināti tāpēc, ka viņi nenoliedza Dievu. Francisks atgādināja, ka Svētajos Rakstos par šo sievieti tiek stāstīts, ka viņa runāja ar saviem bērniem dialektā, kas bija viņu pirmā valoda. Pāvests norādīja, ka arī Māte Baznīca runā ar mums dialektā, „tajā patiesās ortodoksijas valodā, kuru mēs visi saprotam, tai katehisma valodā, kas dod mums spēku iet uz priekšu cīņā pret ļaunumu”:

„Šī Baznīcas atraitnības dimensija, Baznīcas, kas staigā vēsturē, cerot satikt, atrast savu Līgavaini… Tāda ir mūsu Māte Baznīca! Tā ir Baznīca, kas, būdama uzticīga, prot raudāt. Ja Baznīca neraud, kaut kas nav tā kā vajag. Viņa raud par saviem bērniem un lūdzas. Baznīca, kas iet uz priekšu un audzina savus bērnus, dod viņiem spēku un pavada viņus līdz pēdējai tikšanās reizei, lai atdotu tos sava Līgavaiņa rokās, kuru beigās satiks arī Viņa. Tāda ir mūsu Māte Baznīca! Es viņu saskatu šai atraitnē, kas raud. Un ko Baznīcai saka Kungs? Neraudi! Es esmu ar tevi, es tevi pavadu, es tevi gaidu tur, kāzās, pēdējās kāzās, jēra kāzās. Apstājies! Šis dēls, kas bija miris, tagad dzīvo!”

Pāvests sacīja, ka šis ir Kunga dialogs ar Baznīcu. Viņa sargā savus bērnus, bet tad, kad redz, ka bērni ir miruši, raud, un Kungs tai saka: Es esmu ar tevi un tavs dēls ir ar mani”. Tāpat kā Jēzus teica Naima dēlam piecelties no viņa nāves gultas, arī mums Viņš daudzreiz saka piecelties, kad esam miruši grēka dēļ un iet lūgt piedošanu.

„Ko Jēzus dara, kad Viņš piedod, kad atgriež mums dzīvību? Viņš mūs atdod mūsu Mātei,” teica pāvests. Noslēdzot sprediķi, Svētais tēvs paskaidroja: „Mūsu izlīgšana ar Kungu nebeidzas ar dialogu: „Es, tu un priesteris, kas dod piedošanu.” Tā beidzas, kad Viņš atgriež mūs mūsu Mātei. Šeit beidzas izlīgšana, jo nav dzīvības gājuma, nav piedošanas, nav izlīgšanas ārpus Mātes Baznīcas. Un tā, redzot šo atraitni, atceros visas šīs lietas, kaut arī nedaudz nesakārtotā veidā… Taču šai atraitnē es saskatu Baznīcas atraitnības tēlu, Baznīcas, kura ir devusies ceļā, lai atrastu savu Līgavaini. Man rodas vēlēšanās lūgt Kungam žēlastību, lai mēs vienmēr paliktu uzticīgi šai „mammai”, kas mūs sargā, kas māca, kas palīdz mums izaugt un kas runā ar mums dialektā”.

I. Šteinerte/VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta