Krusta klusumā apklust ieroču troksnis un runā piedošana, dialogs, miers

„Lai nekad vairs nebūtu kara, lai nekad vairs nebūtu kara!” – šis sauciens atskanēja pār pāvesta Franciska lūpām 7. septembra lūgšanu vigīlijas laikā. Sestdienas vakarā Svētā Pētera laukumā, Romā, pulcējās aptuveni 100 tk. cilvēku. Svētā tēva iniciatīvai lūgties un gavēt par mieru Sīrijā un pasaulē atsaucās gan kristieši, gan arī nekristieši. Četru stundu ilgajā vigīlijā piedalījās augsta ranga citu kristīgo konfesiju pārstāvji un musulmaņu līderi. „Lai panāktu mieru, karš nekad nav izeja”, sacīja pāvests, norādot, ka varas kāre pārvērš cilvēkus par Kainiem, kuri aizvien smalkāk cenšas attaisnot savu vardarbību.

Tikšanās iesākās ar himnu „Nāc, Svētais Gars”. Pēc tam notika procesija ar „Salus Populi Romani” Dievmātes ikonu un Rožukroņa lūgšana. Francisks šīs liturģiskās ceremonijas laikā izskatījās satriekts un noskumis. Mēs gribam, lai pasaulē valda miers un harmonija – viņš atgādināja. Šodien tajā ir vardarbība, šķelšanās, nesaskaņas un kari. Mēs gribam tādu pasauli, kādu to radīja Dievs. Svētais tēvs savā uzrunā pievērsās Bībeles stāstam par Kainu un Ābelu.

Kad cilvēks domā tikai par sevi, par savām interesēm un centrā noliek pats sevi, kad padodas varas un uzkundzēšanās kārdinājumam, kad ieņem Dieva vietu, tad visas attiecības tiek sabojātas, viss tiek izjaukts. Tad paveras durvis vardarbībai, vienaldzībai un konfliktam.

Kad cilvēks izjauc harmoniju ar radību un uzdrošinās pacelt roku pret savu brāli, lai viņu nogalinātu, tad viņš kļūst tāds pats kā Kains – turpināja Francisks. Brālis, par kuru vajadzētu rūpēties, un kuru būtu jāmīl, kļūst par ienaidnieku, ar kuru jācīnās, un kuru jāiznīcina. Ar katru vardarbību un ar katru karu mēs panākam, ka atdzimst Kains. Mēs visi! – uzsvēra pāvests. Cīņa starp brāļiem turpinās arī šodien. No akmens laikmeta līdz pat trešajam gadu tūkstotim pamatā nekas nav mainījies. Atšķirība ir tikai tā, ka ieroči kļūst arvien modernāki un sirdsapziņas aizvien nejūtīgākas. Iznīcības, ciešanu un nāves sēšana ir kļuvusi par normālu parādību.

Ko mēs varam darīt? Vai cits ceļš ir iespējams? – jautāja Svētais tēvs. Vai mēs varam iziet no šī ciešanu un nāves apburtā loka? Vai pratīsim no jauna staigāt pa miera ceļiem? Es gribētu, lai šovakar no visām pasaules malām mēs kliegtu: Jā, mēs visi to varam – teica pāvests. Es gribu, lai katrs no mums, sākot ar vismazāko un beidzot ar vislielāko, līdz pat tiem, kuri ir aicināti valdīt pār nācijām, atbild: Jā, mēs to gribam!

Francisks paskaidroja, ka kristīgā ticība liek mums raudzīties uz Krustu. „Kā es gribētu,” viņš teica, „lai visi labas gribas vīrieši un sievietes uz brīdi uzlūkotu Krustu! Tur varam salasīt Dieva atbildi”. Tur vardarbībai netika atbildēts ar vardarbību, nāvei netika atbildēts ar nāvi. Krusta klusumā apklust ieroču troksnis un runā izlīgšana, piedošana, dialogs, miers. „Šovakar gribu lūgt Kungu”, turpināja pāvests, lai mēs, kristieši, citu reliģiju brāļi, katrs labas gribas vīrietis un katra sieviete, kliegtu no visa spēka: vardarbība un karš nekad nav izeja, lai panāktu mieru!”

Tāpēc Svētais tēvs aicināja visus ielūkoties savas sirdsapziņas dziļumos un sadzirdēt tās balsi, kas aicina mūs pārvarēt savas savtīgās intereses un vienaldzību, un atvērties dialogam un izlīgšanai. Mieru var panākt tikai ar mieru – viņš atgādināja. Miera atslēgas ir piedošana, dialogs un izlīgšana.

Pēc pāvesta uzrunas lūgšanu vigīlija Svētā Pētera laukumā turpinājās ar Vissvētākā Sakramenta adorāciju. Cilvēki dziļā sakopotībā neatlaidīgi lūdza Visvareno Dievu, lai izbeigtos asins izliešana Sīrijā un lai pasaule tiktu pasargāta no jauna kara briesmām. Jau vairākas dienas pirms šīs tikšanās Svētā Pētera laukumā Francisks visus aicināja iestāties miera labā un lūgties par mieru. Viņa vēstījums ir izskanējis pa visu pasauli – no Bagdādes līdz Jeruzalemei, no Bombejas līdz Buenosairesai, no Vašingtonas līdz Parīzei, no Āfrikas līdz Āzijai utt.

J. Evertovskis / VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta