Krievija: Pleskavā noslepkavots pareizticīgo priesteris

5. augustā Pleskavā noslepkavots pareizticīgo priesteris Pāvels Adelheims. 75 gadus vecajam garīdzniekam ar nazi uzbrucis no Maskavas atbraucis ciemiņš – 27 gadus vecais Sergejs Pčelincevs. Kā vēstī Pleskavas reģionālais ziņu kanāls „Doždj”, jaunietim bijušas psihiska rakstura problēmas un draudzē viņš viesojies pēc dažu priestera Pāvela paziņu ieteikuma. Arī nogalinot nama saimnieku, viņš kliedzis, ka to darīt liek Sātans. Taču šī ir tikai viena faktu versija, un tieši to visvairāk atspoguļo ziņu kanāli. Sergeja Pčelinceva paziņas un bijušie kursabiedri Maskavas kinematogrāfijas institūtā viņu raksturo kā garīgi veselu un „pilnīgi pieskaitāmu”.

Tēvs Pāvels, savukārt, ir bijis pazīstams ar savu kritisko nostāju pret Krievijas Pareizticīgo Baznīcas ļaušanos politiskās varas ietekmei. Savā Interneta blogā šo saikni viņš sauca par „nedabisku”. Jaunībā Pāvels Adelheims ir pieredzējis tēva nošaušanu un mātes apcietināšanu. Hruščova laikā viņš iestājās Garīgajā seminārā, bet Brežņeva laikā – 70. gadu sākumā, tika notiesāts par reliģiskās literatūras izplatīšanu Samizdat formā, un izsūtīts uz vienu no lāgeriem, kurā zaudēja kreiso kāju.

Kā liecina ticīgie, tēvs Pāvels vienmēr ir bijis drosmes un korektas dzīves piemērs. Viņš izcēlies ar viesmīlību un mīlestību pret tuvāko. Lai arī sirmais garīdznieks savās runās un rakstos bijis nesamierināms cīnītājs pret „varas vertikāli” un dažu bīskapu korumpētību Maskavas Pareizticīgo patriarhātā, viņam nekad nav ienācis prātā aicināt ticīgos uz pretošanos, vai pašam atstāt Baznīcu. Daži cilvēki, tai skaitā arī Pleskavas reģiona parlamentārietis Ļevs Šlosbergs tēva Pāvela nāvi sauc par moceklību ticības skaidrības dēļ, un salīdzina to ar pazīstamā priestera un teologa Aleksandra Meņa moceklību, kas joprojām nenoskaidrotos apstākļos notika Maskavas perifērijā 1990. gada 9. septembrī.

Šais dienās reliģiskās informācijas avots pravmir.ru tēvu Pāvelu Adelheimu atceras kā „visneērtāko” priesteri Krievijas Pareizticīgo Baznīcā. „Viņš sacīja to, ko domāja un dzīvoja saskaņā ar saviem vārdiem pat padomju laikā, kad par sprediķiem nedeva vis zeltītas mitras, bet gan daudzus ieslodzījuma gadus. Viņš bija vīrs, kurš nebaidījās un kurš neizlikās. Viņš vadījās pēc apziņas, ka viņa eksistencei un viņa teiktajam ir nozīme,” raksta Svēto Rakstu pētnieks un komentētājs Andrejs Desņickis.

I. Šteinerte/Asianews, pravmir.ru

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta