Pāvests: "Jūsu ticība ir stiprāka par aukstumu un lietu!"

Neskatoties uz auksto un slapjo laiku, 25. jūlija vakarā Kopakabanas pludmalē pulcējās pusotrs miljons jauniešu. Tā bija viņu pirmā tikšanās ar Svēto tēvu – tradicionālie jauniešu sagaidīšanas svētki. Jau vairākas stundas iepriekš puišu un meiteņu straumes plūda pludmales virzienā. No viņu mutēm skanēja vārdi: „Tā ir pāvesta jaunatne”. Kad parādījās automašīna ar pāvestu Francisku, viņu prieks un entuziasms eksplodēja. Svētais tēvs arī šoreiz apturēja auto, lai noskūpstītu un svētītu bērnus, un adresēja klātesošajiem uzmundrinājuma žestus. Ar kādu jaunieti viņš apmainījās baltajām cepurītēm, bet no kāda cita labprāt paņēma un padzērās savu iecienīto „Mate” – tradicionālo argentīniešu dzērienu.

Aptuveni 3 km garajā Atlantijas avēnijā ceturtdien valdīja līksmība, kuras avots ir Kristus un ticība uz Viņu. Savu prieku pauda arī pāvests. Tomēr jau pašā sākumā viņš atgādināja par Gajānā notikušo autoavāriju, kurā gāja bojā Sofija Morinjēra no Parīzes un vairāki jaunieši guva ievainojumus. Svētais tēvs aicināja klātesošos palikt brīdi klusumā un palūgties par Sofiju, visiem cietušajiem un viņu ģimenes locekļiem. Turpinājumā Francisks apliecināja, ka Pasaules Jauniešu dienu norisei ar televīzijas starpniecību seko un lūdzas par visiem dalībniekiem viņa priekšgājējs Benedikts XVI. Francisks norādīja, ka ir ieradies šeit, lai stiprinātu jauniešus ticībā un lai pats stiprinātos no jauniešu ticības entuziasma.

Vakara turpinājumā sekoja jauniešu sagatavots uzvedums par Riodežaneiro ikdienas dzīvi un tās iedzīvotāju ticību, piecu kontinentu pārstāvju pāvestam adresēti apsveikumi, Lūkasa evaņģēlija lasījums par Kristus Pārveidošanos Tabora kalnā, Svētā tēva uzruna, „Tēvs mūsu” lūgšana un svētība latīņu valodā. Vēršoties pie pāvesta, viena no jaunietēm bija tik ļoti aizkustināta, ka nespēja valdīt asaras.

„Ja, no vienas puses, Jēzus mūs pieņem, no otras, arī mums Viņu ir jāpieņem un jāklausās Viņa vārdā”, sacīja Svētais tēvs. Viņš paskaidroja, ka tieši tad, kad pieņemam Jēzu, kurš ir Tēva iemiesotais Vārds, Svētais Gars mūs pārveido, apgaismo mūsu nākotnes ceļu un paplašina mūsos cerības spārnus. Taču ko mēs varam darīt? Piepildīt visu ar ticību, cerību un mīlestību.

Pāvests arī jautāja, uz ko mēs esam aicināti paļauties? Uz sevi, materiālajām lietām vai Jēzu? Mēs visi bieži vien piedzīvojam kārdinājumu nostāties visa centrā, domāt, ka mēs esam pasaules ass, ka tikai mēs esam savas dzīves veidotāji vai ka to varam padarīt laimīgu ar mantu, naudu un varu. Tomēr visi zinām, ka tas tā nav. Protams, manta, nauda un vara var dot tūlītēju prieku, laimes sajūtu, bet beigu beigās tās sāk valdīt pār mums un liek mums iegūt aizvien vairāk, kā rezultātā mēs nekad neesam piepildīti.

Tāpēc Francisks mudināja jauniešus ierādīt savā dzīvē vietu Kristum un uzticēties Viņam. Ja šai norādei sekosim, tad mums nekad nevajadzēs vilties. Ticība panāk, ka mūsu dzīvē notiek revolūcija – uzsvēra pāvests. Tā ir Kopernika revolūcija, kad mēs paejam nost no centra, lai centrālo vietu ierādītu Dievam. Ticība ļauj mums iegremdēties Dieva mīlestībā, kas savukārt piešķir drošību, spēku un cerību.

J. Evertovskis / VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta