Riodežaneiro: pāvests apmeklē favelu iemītniekus

„Ir skaisti būt kopā ar jums!” teica pāvests, sasveicinoties ar favelās dzīvojošo Varginja kopienu. Kā jau ziņots, ceturtdienas rītā Francisks viesojās vienā no Riodežaneiro graustu rajoniem. Grausti šeit tiek dēvēti par favelām. Tas ir atvasinājums no asa, dadzim līdzīga auga faveleira, kas bija izplatījies vietā, kur XIX gadsimta beigās tika uzslietas pirmās Riodežaneiro barakas. Tāpat kā agrāk, arī šodien, zemes trūkuma dēļ, favelas tiek celtas kalnu nogāzēs, kas bieži ir pakļautas dubļu sanesām un nogruvumiem. Tiek rēķināts, ka Brazīlijā, dažādās tās pilsētās, favelās dzīvo vairāk nekā 11 miljoni iedzīvotāju, jeb 6% no visas brazīliešu tautas.

Pāvests atzinās, ka vēlētos apmeklēt visas šīs nācijas graustu kopienas, klauvēt pie katrām durvīm, palūgt veldzējoša ūdens glāzi, kopā iedzert kādu kafezinju (cafezinho), aprunāties kā starp labiem kaimiņiem, ieklausīties katra sirdī, vai tie būtu vecāki, bērni, vecvecāki… Taču pāvestam bija jāatzīst arī, ka Brazīlija ir pārāk liela, lai īstenotu šo vēlēšanos, tāpēc tika izvēlēta tikai viena kopiena. Svētais tēvs novērtēja Varginja iedzīvotāju mīlestību, par ko liecināja arī izgreznotās kvartāla ielas. Viesmīlības tikumu Francisks izcēla arī turpmākajā sarunā. Viņš teica:

„Ir svarīgi prast pieņemt. Tas ir vēl skaistāk par jebkuru rotājumu un dekorāciju. Kad esam dāsni pret kāda cilvēka pieņemšanu un kad dalāmies ar viņu ēdienā, mūsu laikā, piešķirot viņam vietu mūsu mājās, mēs nepaliekam nabadzīgāki, gluži pretēji, tas mūs padara bagātākus.”

Pāvests uzsvēra, ka īstās bagātības nav rodamas lietās, bet sirdī. Viņš atzīmēja, ka brazīliešu tauta, jo īpaši tās vienkāršie cilvēki, pasaulei var dot ļoti svarīgu solidaritātes mācību. Solidaritāte, diemžēl, ir vārds, ko bieži aizmirst, vai noklusē, jo tas šķiet neērts. No nabadzīgā favelu rajona Svētais tēvs vērsās ar aicinājumu pie tiem, kam pieder vairāk resursu, pie sabiedriskajām autoritātēm un visiem labas gribas cilvēkiem, kas strādā sociālā taisnīguma labā:

„Nepagurstiet strādāt labākas un solidārākas pasaules labā! Neviens lai nepaliek nejūtīgs pret nevienlīdzību, kas joprojām pastāv pasaulē! Katram, saskaņā ar savām iespējām un atbildību, jāprot sniegt ieguldījums, lai darītu galu sociālajām netaisnībām. Pasauli, kurā ir patīkami dzīvot, neveido egoisma un individuālisma kultūra, kas bieži uzspiež nosacījumus mūsu sabiedrībai, bet gan solidaritātes kultūra, spēja uzlūkot otru cilvēku nevis kā konkurentu, vai kārtējo skaitli, bet gan kā brāli.”

Savā uzrunā pāvests atsevišķi vērsās arī pie Brazīlijas sabiedrības, atgādinot, ka nekādi samierināšanās centieni nebūs ilgstoši, ja sabiedrība nobīdīs perifērijā daļu no sevis pašas. „Tikai tad, ja spēsim dalīties, varēsim kļūt patiesi bagātāki, jo viss, ko dodam citiem, daudzkārt pavairojas mums pašiem,” teica Francisks. Viņš uzsvēra, ka sabiedrības lieluma mērs ir atkarīgs no tā, kā tā izturas pret visvājākajiem, pret tiem, kuriem nepieder nekas cits, kā tikai nabadzība.

Stāvot Riodežaneiro nabadzīgo vidū, pāvests Francisks vēlējās atgādināt, ka pastāv arī cita veida nabadzība un cita veida izsalkums. Tas ir izsalkums pēc laimes, ko var remdēt tikai Dievs. Svētais tēvs teica:

„Nav iespējams panākt ne patiesu kopējo labumu, ne patiesu cilvēka attīstību, ja tiek ignorēti fundamentālie nācijas balsti, tās nemateriālie labumi, tādi kā dzīvība, kas ir Dieva dāvana, vērtība, kas vienmēr ir jāsargā un jāveicina; ģimene – cilvēku sadzīves pamats un zāles pret sabiedrības sajukumu; integrāla izglītība, kas cilvēku nenoreducē līdz vienkāršam informācijas saņēmējam ar mērķi gūt no viņa peļņu; veselības aprūpe, kuras mērķim ir jābūt integrālai cilvēka labsajūtai, ievērojot arī garīgo dimensiju, kas ir būtiska cilvēka līdzsvarotībai un veselīgai sadzīvei; drošība, kur valda pārliecība, ka vardarbību var uzveikt, sākot ar cilvēka sirds pārveidošanu.”

Visbeidzot pāvests vērsās pie favelās dzīvojošajiem jauniešiem. Viņš atgādināja, ka tieši jaunieši visjūtīgāk uztver sociālās netaisnības. Viņi jūtas vīlušies, saskaroties ar korupciju, ar cilvēkiem, kuri tā vietā, lai rūpētos par tiem uzticēto kopējo labumu, meklē savtīgas intereses. Arī favelu jauniešiem pāvests teica:

„Nezaudējiet drosmi, nezaudējiet uzticību, neļaujiet apdzist cerībai. Realitāte var mainīties, cilvēks var mainīties. Jūs pirmie centieties vairot labo, nesamierinieties ar ļaunumu, bet centieties to uzvarēt.”

Atvadoties no graustu iemītniekiem, pāvests atgādināja, ka viņi nav vieni, ka viņus pavada Baznīca un arī pāvests ir kopā ar viņiem, ka viņš katru nes savā sirdī un lūdzas par viņu sirdīs mītošo ilgu piepildījumu. Tās visas viņš novēlēja Aparečidas Dievmātes aizbildniecībai un visiem Brazīlijas nabadzīgajiem deva savu apustulisko svētību.

I. Šteinerte/VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta