Kā iemantot patiesu iekšēju brīvību? – atbildi uz šo jautājumu sniedza pāvests, svētdien,
30. jūnijā, uzrunājot uz lūgšanu „Kunga eņģelis” Svētā Pētera laukumā sanākušos ticīgos.
Francisks norādīja, ka Jēzus mums neko neuzspiež un Viņš negrib, lai mēs būtu pakļāvīgi,
bez savas gribas un savas nostājas. Viņš negrib, lai mēs būtu „ar tālvadības pulti
vadāmi” kristieši. Kristus grib mūs redzēt brīvus un radošus.
Komentējot svētdienai
veltīto Lūkasa evaņģēlija fragmentu (sal. Lk 9, 51-62), pāvests pievērsās vietai,
kur tiek runāts par Jēzus lēmumu doties uz Jeruzalemi. „Tajā laikā Jēzus nolēma doties
uz Jeruzalemi un izsūtīja pirms sevis vēstnešus”. Jeruzaleme bija Kristus ceļa mērķis.
Tur Viņam vajadzēja nomirt un augšāmcelties. Šī fragmenta tulkojumā itāļu valodā tiek
runāts par „stingru lēmumu”. Pēc tā pieņemšanas Jēzus iet tiešā ceļā uz savu mērķi
un tiem, kurus satiek, un kuri grib Viņam sekot, skaidri pasaka, ko šī sekošana sevī
ietver. Viņa sekotājiem nebūs pastāvīgas mājvietas, viņiem būs jāprot atraisīties
no jūtām, kas viņus varētu saistīt ar citiem cilvēkiem, kā arī viņi nedrīkstēs nodoties
nostaļģijai par pagātni. Turklāt mācekļiem, kuri iet Jēzum pa priekšu uz Jeruzalemi,
lai sagatavotu Viņam vietu, Viņš pieprasa neko nevienam neuzspiest. Ja kāds viņus
negribēs pieņemt, lai mācekļi iet uz priekšu. Francisks uzsvēra, ka Jēzus nekad neko
mums neuzspiež. Viņš aicina, sakot, ja tu gribi, tad nāc un seko man.
Turpinot
uzrunu, pāvests atgādināja, ka, lai mēs būtu brīvi, ir svarīgi ieklausīties savā sirdsapziņā,
kur klusumā runā Dievs. Jēzus nebija, tā teikt, „vadāms ar tālvadības pulti”. Viņš
bija iemiesotais Dieva Vārds, par cilvēku tapušais Dieva Dēls, kurš pieņēma stingru
lēmumus pēdējo reizi doties uz Jeruzalemi. Šo lēmumu Viņš pieņēma savā sirdī, bet
ne viens pats. Viņš to pieņēma kopā ar Tēvu, pilnīgā vienotībā un paklausībā. Tieši
tāpēc Jēzus pieņemtais lēmums bija stingrs lēmums – uzsvēra Francisks. Tas bija stingrs
lēmums, jo tika pieņemts kopā ar Tēvu. Jēzus smēlās spēku un gaismu savam ceļam savā
Debesu Tēvā.
Jēzus bija brīvs. Šo lēmumu Viņš brīvi pieņēma. Jēzus grib, lai
mēs, kristieši, būtu brīvi tāpat kā Viņš ir brīvs. Šīs brīvības avots ir dialogs ar
Dievu. Jēzus negrib redzēt ne egoistiskus kristiešus, kuri seko tikai savam „es” un
nerunā ar Dievu, ne vājus kristiešus, kuriem nav savas gribas, „ar tālvadības pulti
vadāmus kristiešus”, kuri neprot būt radoši, kuri vienmēr pakļaujas cita gribai un
nav brīvi. Jēzus grib, lai mēs būtu brīvi! Kur atrast šo brīvību? To smeļam sarunā
ar Dievu. Šī saruna notiek mūsu sirdī. Ja kristietis neprot sarunāties ar Dievu, ja
viņš neprot sadzirdēt Dievu savā sirdī, tad viņš nav brīvs.
Šajā kontekstā
pāvests piebilda, ka esam aicināti mācīties vairāk klausīt savai sirdij. Lai mēs kļūtu
brīvi, mums jāiemācās ieklausīties savā sirdsapziņā. Tomēr vienlaikus ir jāuzmanās!
Tas nenozīmē sekot savam „es”, darīt tikai to, kas pašam interesē vai patīk. Sirdsapziņa
ir cilvēka iekšējā telpa, kur viņš saklausa patiesību, labo, Dievu. Tā ir vieta, kur
tiek veidotas attiecības ar Dievu, kurš uzrunā manu sirdi un palīdz man izšķirties,
saskatīt pareizo ceļu, un tad, kad lēmums ir pieņemts, uzticīgi iet uz priekšu. Francisks
norādīja, ka brīnišķīgu piemēru šajā ziņā mums atstāja Benedikts XVI.
J. Evertovskis
/ VR
Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta