Iet pa pasaules ceļiem un sludināt Jēzu

„Kristīgā dzīve nenozīmē „atrasties mierā līdz pat debesīm”, bet iet pa pasaules ceļiem un sludināt Jēzu, kas ir izlīdzinājis cilvēkus ar Tēvu,” šādas pārdomas pāvests Francisks raisīja sestdienas rīta Svētajā Misē. Kopā ar pāvestu to celebrēja emeritētais Hongkongas bīskaps, kardināls Jozefs Dzen Dze Kjuns, apustuliskais nuncijs Husto Muljors Garsija, Gentas bīskaps no Beļģijas Luks Vans Loojs, emeritētais Romas diecēzes palīgbīskaps Enco Dječi un Uačo diecēzes bīskaps no Peru Antonio Santarsjero.

Pāvests atgādināja, ka kristīgā dzīve nenozīmē stāvēt kaktiņā un gaidīt, kad tiksim uzņemti debesīs, bet gan dinamismu, kas liek iet pasaules ceļus, sludinot, ka Kristus mūs ir izlīdzinājis ar Dievu.

Kas ir šī izlīgšana? Īstā izlīgšana ir tā, ka Kristū Dievs ir pieņēmis mūsu grēkus. Francisks piebilda, ka kristīgais miers nav „rāms un gluds” miers. Kristīgais miers patiesībā ir „nemiers”, kas dzen uz priekšu, lai nestu izlīgšanas vēsti. „Tas ir apustuliskās dedzības sākums,” tālāk skaidroja Francisks, „savukārt, apustuliskā dedzība nenozīmē nodarboties ar prozelītismu un tiekties pēc statistikas. Pāvests atzina, ka statistika nav nekas slikts, tā palīdz, taču tas nav tas, ko vēlas Dievs. Dievs nevēlas prozelītismu. Tas, ko Viņš no mums vēlas, ir šīs izlīgšanas sludināšana, kas ir Viņa vēsts centrā.”

Kristus savā miesā un dvēselē uzņēmās mūsu grēkus. Tieši tas ir Krusta skandāls. Pāvests aicināja lūgties: „Lai Kungs mums palīdz sludināt Jēzu, lai Viņš piešķir mums kaut nedaudz kristīgās gudrības, kas dzimst tieši no Viņa pārdurtā sāna mīlestības dēļ. Lai Viņš mūs arī nedaudz pārliecina, ka kristīgā dzīve nav vis pirmsnāves terapija, proti, „atrasties miera stāvoklī līdz pat debesīm”. Nē, kristīgā dzīve ir būt ceļā.”

I. Šteinerte/VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta