„Kristīgā dzīve nenozīmē „atrasties mierā līdz pat debesīm”, bet iet pa pasaules ceļiem
un sludināt Jēzu, kas ir izlīdzinājis cilvēkus ar Tēvu,” šādas pārdomas pāvests Francisks
raisīja sestdienas rīta Svētajā Misē. Kopā ar pāvestu to celebrēja emeritētais Hongkongas
bīskaps, kardināls Jozefs Dzen Dze Kjuns, apustuliskais nuncijs Husto Muljors Garsija,
Gentas bīskaps no Beļģijas Luks Vans Loojs, emeritētais Romas diecēzes palīgbīskaps
Enco Dječi un Uačo diecēzes bīskaps no Peru Antonio Santarsjero.
Pāvests atgādināja,
ka kristīgā dzīve nenozīmē stāvēt kaktiņā un gaidīt, kad tiksim uzņemti debesīs, bet
gan dinamismu, kas liek iet pasaules ceļus, sludinot, ka Kristus mūs ir izlīdzinājis
ar Dievu.
Kas ir šī izlīgšana? Īstā izlīgšana ir tā, ka Kristū Dievs ir pieņēmis
mūsu grēkus. Francisks piebilda, ka kristīgais miers nav „rāms un gluds” miers. Kristīgais
miers patiesībā ir „nemiers”, kas dzen uz priekšu, lai nestu izlīgšanas vēsti. „Tas
ir apustuliskās dedzības sākums,” tālāk skaidroja Francisks, „savukārt, apustuliskā
dedzība nenozīmē nodarboties ar prozelītismu un tiekties pēc statistikas. Pāvests
atzina, ka statistika nav nekas slikts, tā palīdz, taču tas nav tas, ko vēlas Dievs.
Dievs nevēlas prozelītismu. Tas, ko Viņš no mums vēlas, ir šīs izlīgšanas sludināšana,
kas ir Viņa vēsts centrā.”
Kristus savā miesā un dvēselē uzņēmās mūsu grēkus.
Tieši tas ir Krusta skandāls. Pāvests aicināja lūgties: „Lai Kungs mums palīdz sludināt
Jēzu, lai Viņš piešķir mums kaut nedaudz kristīgās gudrības, kas dzimst tieši no Viņa
pārdurtā sāna mīlestības dēļ. Lai Viņš mūs arī nedaudz pārliecina, ka kristīgā dzīve
nav vis pirmsnāves terapija, proti, „atrasties miera stāvoklī līdz pat debesīm”. Nē,
kristīgā dzīve ir būt ceļā.”
I. Šteinerte/VR
Tekstu izmantošanas
gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta