Svētā tēva dialogs ar skolēniem un skolotājiem

Vissvētās Jēzus Sirds svētkos Pāvila VI zālē, Vatikānā, valdīja ļoti priecīga gaisotne. Uz tikšanos ar pāvestu ieradās aptuveni 8 tk. jezuītu vadīto skolu skolēni, skolotāji un vecāki no Itālijas un Albānijas. Svētais tēvs ieklausījās viņu jautājumos un sniedza uz tiem atbildes.

Viens no pusaudžiem, Frančesko Bassani lūdza pāvestu pateikt dažus iedrošinājuma vārdus viņa ticības ceļā, kas nereti ir saistīts ar grūtībām.

Soļošana uz priekšu ir māksla – sacīja Francisks. Ja ejam pārāk ātri, tad nogurstam un nespējam sasniegt mērķi. Ja apstājamies, arī tad nevaram sasniegt mērķi. Tāpēc ejot uz priekšu, jāskatās tālumā un jāapzinās, kur es gribu nonākt. Bez tam, mums nav jābaidās no kritieniem. Svarīgi ir nevis izvairīties no pakrišanas, bet nepalikt pakritušiem. Svarīgi nekavējoties celties augšā un turpināt ceļu uz priekšu. Pāvests piebilda, ka esam aicināti iet uz priekšu kopā ar citiem – ar saviem draugiem, ar tiem, kurus mīlam un kuri mūs mīl.

Atbildot uz Sofijas Grattarolas jautājumu, Francisks uzsvēra, ka mēs nevaram dzīvot bez draugiem. Arī Svētajam tēvam ir draugi – pat ja viņi dzīvo 14 stundu lidojuma attālumā.

„Francisk, vai Tu gribēji kļūt par pāvestu vai negribēji?”, jautāja Terēze. Francisks atbildēja, ka negribēja kļūt par pāvestu.

Katrīna De Markis uzdeva jautājumu, kāpēc pāvests atteicās no luksus apartamentiem un lielas mašīnas, un izvēlējās dzīvi mazā dzīvoklītī. Uz to viņš atbildēja, ka grib dzīvot cilvēku vidū. „Es nevaru dzīvot viens pats”, teica Francisks. „Turklāt, nabadzība, kādu šodien piedzīvo daudzi cilvēki pasaulē, ir liels skandāls. Kā tas var būt, ka pasaulē, kur ir tik resursu un bagātību, vienlaikus daudzi bērni mirst badā! Tāpēc katram no mums jātiecas būt kaut nedaudz nabadzīgākam. Mums jādomā, kā es varu kļūt nabadzīgāks, lai līdzinātos Jēzum”.

Eugēnijs Serafini no Ignācija Izglītības centra institūta jautāja, kā Francisks pieņēma lēmumu kļūt par priesteri, par jezuītu: Vai Jums nebija smagi pamest ģimeni, draugus… Vai tas nebija grūti?

Svētais tēvs atbildēja, ka tas vienmēr ir grūti. „Man tas bija grūti”, viņš sacīja. „Taču ir skaisti brīži, Jēzus tev palīdz, Viņš tev dāvā prieku”. Tomēr grūtie brīži ir neizbēgami. Tad tu jūties vientuļš, tu piedzīvo sausumu, trūkst iekšēja prieka. Tu piedzīvo iekšējas tumsas momentus. Neskatoties uz to, ir ļoti skaisti sekot Jēzum. Neskatoties uz grūtībām, mums drosmīgi un paļāvībā uz Kungu jāiet uz priekšu.

Tikšanās laikā sekoja jautājumi arī no skolotāju puses par jauniešu nākotni, šodienas krīzi, par to, kā strādāt saskaņā ar Evaņģēlija garu. Runājot par ekonomisko krīzi, pāvests atgādināja, ka tās pamatā ir antropoloģiskā krīze, jo ir apdraudēta cilvēka personas vērtība. Šodien cilvēkam nav vērtības. Vērtība ir tikai naudai. Mūsdienu cilvēks piedzīvo krīzi tāpēc, ka ir kļuvis par vergu. Tāpēc jāatbrīvojas no tādām ekonomiskajām un sociālajām struktūrām, kas mūs paverdzina – sacīja Francisks.

Atbildot uz vēl kādu jautājumu, pāvests aicināja kristiešus nebaidīties iesaistīties politikā. Mēs nedrīkstam mazgāt rokas kā to darīja Pilāts – viņš sacīja. Politika ir viena no cēlākajām tuvākmīlestības formām, jo tā meklē kopējo labumu. Tāpēc ticīgajiem lajiem jādarbojas politikas laukā. Noslēgumā Svētais tēvs iedrošināja klātesošos jauniešus vienmēr dzīvot ar cerību. „Neļaujiet atņemt jums cerību! Lūdzu, neļaujiet sev to nozagt!” Cerības zaglis ir pasaulīgais gars, bagātības, tukšība, augstprātība. Taču tās avots ir nabadzīgais Jēzus.


J. Evertovskis / VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta